Rezultātā Skulmes sabiedriskā darbība mazliet aizēnojusi faktu, ka viņa ir izcila, temperamentīga un piepildīta gleznotāja. "Manuprāt, kā gleznotāja viņa ir nepietiekami novērtēta," saka mākslas zinātniece Laima Slava, stāstot par izdevniecības Neputns jaunāko lielizdevumu klasiķu albumu sērijā — monogrāfisko albumu Džemma Skulme, kas iznāks gleznotājas apaļajā jubilejā. Savu stilu mākslā atradusi vēlu, Skulme tagad izbauda brīvību, atgriežoties pie bērna iedvesmas avotiem jeb, kā pati saka, gleznojot "plikas mazās sievietītes".
Fragments no intervijas:
Cik veca jūs jūtaties?
Jaunāka par saviem gadiem. Pašai brīnums. Prāts darbojas, ar ķermeni varēja būt drusku labāk, bet tur pati esmu vainīga — vairāk jāvingro.
Es piederu pie tiem, kas savu mantu izdala dzīves laikā, lai nebūtu tā, ka gaida uz aiziešanu. Mans dēls Juris gan teica, ka viņš mani ieliks ledusskapī un vēl kādu pusgadu paturēs, jo mana pensija ir lielāka nekā jebkuram no viņiem.
Vai jums bieži ir iznācis skaidrot mākslu? Anšlava Eglīša romānā Homo novus par Latvijas brīvvalsts māksliniekiem saskaņā ar kāda māksliniekiem stipendiju novēlējuša jūrnieka testamentu žūrijā bija jābūt vienam zemniekam, un izvēle krita uz kādu Zutiņu, kurš nekādi nevarēja saprast, kā viens derīgs māla pods var maksāt kapeikas, bet tas pats pods, tikai uzzīmēts, — tūkstošus.
Skaidrot iznācis ļoti daudz, tas gandrīz kā ikdienas darbs. Katrā sarunā ir kādi jautājumi man, kāpēc tas un tas ir tā un tā. Skaidrošana pārvēršas par tādu kā misiju, un tu pats sev ar to apnīc. Liekas, labi cilvēki, mūzikā saprot ļoti smalkas lietas, par džezu interesējas — bet džezā taču ir visas tās iespējamību iespējamības, kas mākslā parādās tagad tik ļoti, varbūt pat pārāk daudz. Variācijas vienai domai var būt neskaitāmas — no vienas puses, no otras, no aizmugures... Es tā kā visu to saprotu. Mani tas drusku nomāc, jo visa ir par daudz.
Tiekat saukta par spēcīgu brīvā žesta gleznotāju. Jūsu jaunākie darbi ir augsti profesionāls naivisms.
Jā, un cilvēki šausminās, domā, ka es esmu nojukusi. Bet tā ir atgriešanās kā pie bērnu zīmējumiem, saviem un savas meitas, tādas plikas mazās sievietītes. Bišķi tā kā kroplīgi zīmējumi, tādi, it kā es neko neprastu vairs, kas mācīts. Savā naivismā piedāvāju tīri redzēt, atbrīvojoties no visa mācītā. Tie, kas mākslā gaida skaistumu, to neizprot… Just un meklēt sevī to agrīno zināšanu par to, kas īsti ir, kā rodas. Kāpēc rodas? Kāpēc bērns vairāk zina, nekā tu ar visu savu dzīves pieredzi?
Kāpēc?
Tāpēc, ka bērns ir tuvāk pie radības! Viņš tak zina, tā šūna zina!
Tīrā abstrakcijā iet neesat gribējusi?
Vienmēr esmu gribējusi. Bet tas nozīmētu... Nē, to nomāca vajadzība runāt ar cilvēku. Tajā laikā man ļoti svarīgi likās, kas notiek ar to padomju cilvēku — tāpat kā visiem, arī dzejniekiem. Likās, it kā mans uzdevums būtu runāt ar cilvēku, it kā es būtu tas rotas komandieris, kam jāizdara tas, ko citi neizdarīs (mans atradums tēmā bija tie pavedieni, kurus dod no vienām rokām uz otrām). Tas bija tematisms tautas ideālu vārdā: saglabāties, pārmantot, dot. Rūdolfs Pinnis vienmēr teica: "Ko tu ņemies, ko tu vienmēr brauc uz laukiem, tu savu labo enerģiju, kas tev ir dota mākslai, tērē cilvēkiem, kas tik un tā mākslu nesaprot." Es viņam atbildēju: "Rūdolf, es to tērēju tāpēc, lai tu varētu gleznot."
Jūtaties savu mākslinieces laiku upurējusi citu dēļ?
Protams. Plānojot Mākslinieku savienībā, ko dabūt cauri. Tās vienmēr ir bijušas pūles. Tagad var gleznot visu ko, bet par telpām mākslai es varu brēkt visvairāk. Telpas mākslai man vienmēr ir bijis ikdienas jautājums: gādāt, rūpēties, gan postenī bijušai, gan pēc tam zināmu vārdu varbūt iemantojušai — ja var par to runāt un plecu bišķi pielikt, tad es to daru. Jo mums kopš padomju laikiem seko līdzi telpu trūkuma nelaime. Mākslas rodas daudzkārt vairāk, un telpu nav.
Telpu ir par maz vai mākslas ir par daudz?
Mākslas nekad nav par daudz. Tās varētu būt vēl vairāk. Varbūt uz to mums ir kāds ķēriens — tā es vismaz iedomājos.
1992.gadā intervijā Normundam Naumanim izteicāt bažas par Latvijas attīstību un piebildāt: "Es ļoti gribētu būt ideāliste un nevilties dzīvē, ja jau šajos garajos gados neesmu vīlusies." Vai jūsu vēlējums ir piepildījies, neesat vīlusies?
Ko nozīmē vilšanās? Es tādu vārdu nepieņemu. Lietas ir jāpieņem tā, kā tās ir notikušas. Brīvībai bijām vāji sagatavoti. Uhcī un patoss nav gatavība brīvībai. Gatavība brīvībai nozīmē tai strādāt. Kultūrā šī gatavība brīvībai bija, varbūt pat iekšēji nedefinējot.
Kāpēc valdība nestrādā? Viņiem taču bija jārunā dienu un nakti! Kad tu sāc kaut ko gleznot, tu taču nevari gulēt, mokies, nāc nakts laikā uz darbnīcu un turpini, salaid dēlī, un tad tev šausmīgi sāp, tu esi ruinēts, bet ņem jaunu audeklu, sāc no jauna, ilgi strādā, un iznāk. Tikai ar garu funktierēšanu tas rodas.
Visu interviju ar Džemmu Skulmi lasiet žurnāla Sestdiena 18.septembra numurā!