Savus pienākumus esmu izpildījis, uz jautājumu, vai viņš nejūt pienākumu 10.februārī mazliet plašāk nekā ģimenes lokā svinēt savu 70 gadu jubileju, atbild Anatolijs Gorbunovs. Tagad griboties vairāk miera. Atmodas laika dramatiskajos notikumos Gorbunova burtiski izstarotais miers un līdzsvars bija tās īpašības, kas padarīja viņu par vienu no iecienītākajiem politiķiem Latvijā. Taču jau pusotru gadu pirms Latvijas PSR Augstākās padomes priekšsēdētāja Gorbunova vadītā vēsturiskā 1990.gada 4.maija balsojuma par neatkarību, viņš parakstīja likumu par latviešu valodu kā valsts valodu. 23 gadus pēc šā notikuma Gorbunovs vienu pienākumu tomēr apzinās skaidri — vēlreiz apliecināt uzticību latviešu valodai, šoreiz kā ierindas balsotājs. Pēc viņa domām, referenduma rezultāti parādīs, cik mēs esam vienoti, aizstāvot latviešu valodu.
Fragments no intervijas:
Kā pats rīkosieties?
Iešu un balsošu pret Satversmes grozījumiem, kas piešķir krievu valodai otras valsts valodas statusu. Tur ir daudz emocionālā, bet arī praktiski racionālā. Mani pārliecina tie eksperti, kuri apgalvo, ka latviešu valoda būs lemta iznīcībai, ja krievu valodai tiks piešķirts valsts valodas statuss. Otra lieta: kāda tad būs starpnacionālā saziņas valoda? Ja būs viena, latviešu valoda, tā zināmā mērā integrēs sabiedrību (lai gan tikai ar valodu integrēt nav iespējams, ja otra puse negrib). Tāpēc iešu un balsošu pret.
Kāpēc šī problēma samilza tagad?
Kāds ir referenduma iniciatoru mērķis? Viņi taču apzinās, ka nesavāks balsis Satversmes grozīšanai par labu krievu valodai.
Referendumā savākto balsu skaits būs viņu platforma tālākai rīcībai. Kāda tā būs, grūti spriest.
Vai ir svarīgi tas, cik būs balsu pret?
Ļoti svarīgi. Tas rādīs, cik mēs esam vienoti, aizstāvot latviešu valodu. Citas izejas nav.
Kā tagad paiet jūsu ikdiena?
Kā jau visiem pensionāriem. Lūkoju pēc darbiņa, kurā var redzēt rezultātu un gūt gandarījumu. Ja tev ir māja īpašumā, mājas solis vienmēr pieprasa kādus darbiņus veikt. Tad ir jautājums, vai tava kvalifikācija katru darbu atļauj veikt, jo gribas jau visu darīt pašam, un tad dažreiz kvalitāte klibo. Man gandarījumu dod amatniecības darbi. Politika ļoti reti dod gandarījumu.
Vai tiešām par politikā paveikto jums nav gandarījuma?
Kopumā jau ir, bet ne viss veicies labi. Apzinos, ka esmu neviennozīmīgi vērtēts. Amatnieka darbs — tas sākumā ir gandrīz vai lampu drudzis, šauboties, vai spēsi iecerēto izdarīt, un pēc tam gandarījums. Ar kaimiņu uzmūrējām viņam plīti ar vasaras un ziemas cuku, saimniece saka, ka arī cepeškrāsns labi darbojas — tas ir gandarījums!
Visu interviju ar Anatoliju Gorbunovu lasiet 10. februāra Sestdienā!