Līdz braucienam manas zināšanas par Hirosimu nepārsniedza vidējā statistiskā Latvijas iedzīvotāja zināšanas. Jā, biju lasījis, ka amerikāņi uz turienes savulaik uzmeta atombumbu, ciniski nogalinot simtiem tūkstošu civiliedzīvotāju, pārsvarā sievietes, sirmgalvjus un bērnus, jā, zināju, ka pēc šīs masu slepkavības beidzās Otrais pasaules karš, taču būtībā tas arī viss. Taču aizbraukt uz Hirosimu man gribējies vienmēr - kopš dienas, kad man, mazam zēnam, tēta māsas vīrs Zigurds pirmo reizi izstāstīja par to, kas savulaik notika Japānas dienvidos. Hirosima - tā tomēr ir vēsture, un nokļūt tur, kur tapusi šodiena, vienmēr ir aizraujoši.
Sākumā man nešķiet, ka Hirosimas Miera memoriālā redzētais atstās paliekošu iespaidu. Esmu redzējis Ruandas genocīdam veltītus memoriālus un vēl šo to, tāpēc pats sev saku, ka esmu ieradies vienkārši apskatīt vēsturi. Un neko vairāk. Tomēr negaidīti un ātri daudz kas mainās. Nepievēršu uzmanību tūristu bariem un viens pats lēnām staigāju apkārt ēkai. Tajā visā ir kaut kas biedējošs, gluži fiziski iztēlojos šausmas, kas te darījās Dieva nolādētajā 1945.gada 6.augusta rītā, un vārda tiešā nozīmē manu ķermeni sāk durstīt tādas kā mazas adatiņas. Es stāvu un skatos uz drupām un domāju par karu, par bojāgājušajiem un dzīvajiem. Es domāju par sevi, savu dzīvi un to, kas notiek Latvijā - tik tālu prom no mājām, bet tomēr tepat blakus, manī. Sajūtas ir fiziski sliktas, man noreibst galva, un pēc minūtēm divdesmit mēs, klusējot un veroties kaut kur nekurienē, dodamies tālāk. Uz turpat Miera parkā esošo masu slepkavības upuriem veltīto memoriāla muzeju.
Hirosimas muzejs ir, iespējams, visdrūmākā un emocionāli smagākā vieta, kurā man nācies būt. Tajā var apskatīt gan fotogrāfijas, gan video, gan priekšmetus, kas palika pāri pēc bombardēšanas, gan izlasīt ļoti daudz informatīvo materiālu. Būtībā, ja ir vēlēšanās, muzejā var pavadīt visu dienu, un garlaicīgi nebūs nevienu brīdi. Vienlaikus, ņemot vērā šīs vietas nospiedošo būtību, ir liels jautājums, vai tur kāds tiešām vēlas pavadīt un arī pavada visu dienu. Muzejā iespējams apskatīties, kā izskatījās upuri īsi pēc bombardēšanas, kā viņiem, dzīviem esot, nāca nost āda un iztecēja acis, kā viņi gāja bojā mokpilnā nāvē. Paveicās tiem, kuri nomira uzreiz pēc atombumbas uzmešanas, tomēr tādu bija mazākums.
No muzeja iznāku tādā kā nedaudz transā. Smadzenēs plosās dažādas domas, un galvenais jautājums man, tāpat kā miljoniem citu tūristu un ceļotāju no visas pasaules, kas šeit bijuši pirms manis, ir "Kāpēc?". Kāpēc tā notika, kāpēc bija jāmaksā tik neticami augsta cena, kāpēc par tiem cilvēkiem, kas deva pavēli uzmest bumbu un fiziski šo bumbu arī uzmeta, vēl aizvien presē var lasīt dažkārt pat cildinošus rakstus? Kāpēc to vispār kāds pieļāva, un vai kaut kas tāds vēl kādreiz var atkārtoties? Un, ja atkārtosies, kādas būs sekas, ņemot vērā vispārzināmo faktu, ka zinātne šajā laikā ir attīstījusies un ir visai skaidrs, ka šodien nomestās bumbas jauda būtu neskaitāmas reizes lielāka nekā tās, kuru uzmeta Hirosimai. Jā, pēc šī amerikāņu soļa beidzās Otrais pasaules karš, tomēr cena bija neadekvāti augsta. Es labi zinu, ka uzvarētājus netiesā, tomēr ticu, ka pienāks diena, kad vēsture izvērtēs notikušo, un gan jau pēc kāda laika tie cilvēki, kas dzīvos pēc mums, par to izdarīs arī attiecīgus secinājumus.
Visu rakstu par ceļojumu uz Hirosimu lasiet žurnāla Sestdiena 31.jūlija numurā!