Inese Zandere: Dziesmu svētki ir milzu piedzīvojums

Svētku ieskaņā, garīgās mūzikas koncertā Pēterbaznīcā jau notika Raimonda Paula komponētās dziesmas Tu gaišā zeme pirmatskaņojums.Fragments no intervijas:Esi rakstījusi, ka Dziesmu svētki ir latviešiem pieejamākais veids, kā domāt par bezgalību. Vai tad dzejā tas tomēr nav iespējams labāk?    Viens no iemesliem, kāpēc esmu tik liela Dziesmu svētku kustības atbalstītāja, ir tieši tas, ka komponētos dzejoļus cilvēki vislabāk atceras un zina. Tas attiecas gan uz klasiku, gan mūsdienu dzeju, kuru nemaz tik daudz nelasa, bet caur kora dziedāšanu tā sasniedz ļoti daudzus. Tagad jau man jāsaka - pat caur dejošanu.Tātad Dziesmu svētki ir pašpietiekami, bet dzeja nav?Dziesmu svētki arī nav pašpietiekami. Kas ir pašpietiekams?Tas, par kā eksistenci tev nav jāuztraucas.Nekā tāda pasaulē nav. Vispašpietiekamākā šķiet daba, jo "es piedzimu, tu jau biji, es nomiršu, tu paliksi", bet jautājums ir, kāds tu, tas ozoliņis, paliksi. Lai būtu Dziesmu svētki, kādam ir jādzied. Dziesmu svētku pirmsākumos bija svarīgi dziedāt, lai apzinātos sevi par latvieti (lai gan tradīcija pārņemta no vāciešiem, tieši Baltijā tā kļuvusi par tik vērienīgu sociālu un māksliniecisku parādību). Arī okupācijas laikā latviskuma spītība bija svarīgs kopdziedāšanas iemesls, turklāt labs koris kalpoja arī kā logs uz ārpasauli. Tagad, man šķiet, ir vajadzīga cita veida spītība.Tieši tā, tāpēc man, piemēram, ir šaubas, vai mūsdienu Dziesmu svētkos vairs spēšu izjust to katarsi, kādu varēju piedzīvot padomju laika Dziesmu svētkos, kad publikas izsauktais Haralds Mednis nodiriģēja no programmas izsvītroto Gaismas pili.    Tas nozīmē, ka tavs saviļņojums ir bijis galvenokārt sociāli politisks, un šodien tev vajadzētu vairāk ieklausīties mākslā. Pārdzīvot Dziesmu svētkus kā mākslu. Man šķiet, ka nepārejošais Dziesmu svētku aspekts ir mēroga sajūta. Cilvēks ir un paliek indivīds, un mirst viņš, protams, vienatnē, nevis korī. Mūžu var nodzīvot, nemainot šo mērogu - tu esi viens un kā tāds arī jūties. Ir dažādas kopības, kas var cilvēkam piedāvāt savu mērogu. Bet Dziesmu svētki ir reizē iespēja un reizē pārbaudījums ar mēroga milzīgu palielināšanos - tu joprojām esi atsevišķais cilvēks un tajā pašā laikā arī daļa no kaut kā daudz, daudz lielāka. Daži mani draugi, kuriem Dziesmu svētki nav tik tuvi kā man, mēdz uz šo lietu skatīties pavisam otrādi - viņiem liekas, ka kopkorī individualitāte tiek dzēsta: tu ieplūsti masā, tev priekšā ir diriģents, kas tevi diriģē, tu nelieto savu prātu, kļūsti bezpersonisks. Viņi tur cilvēkus aizdomās, ka tie ir par dumjiem, lai neieplūstu masā, un to vien gaida, lai kāds viņus diriģē. Mana pieredze, personiski piedaloties Dziesmu svētku procesā, saka pavisam ko citu. Man bija fiziska sajūta, ka līdzdalība tik milzīgā notikumā mani burtiski izpleš no iekšpuses. Tas bija sāpīgi. Bija sajūta, ka no manis tiek prasīts kaut kas vairāk, lai gan joprojām esmu tikai viens atsevišķs cilvēks ar savām domām un domiņām, sajūtām un sajūtiņām. Droši vien koristi, mācoties repertuāru un izciešot daudzos mēģinājumus, jūt ko līdzīgu. Bet tajā mirklī, kad, palikdami katrs ar savu noberzto kāju un savas ierobežotās individualitātes apzināšanos, viņi tomēr atveras šajā lielajā mērogā, notiek milzu piedzīvojums, muzikālais, estētiskais, vienlaikus arī sociālais, nacionālais un ētiskais notikums, ko neviens no viņiem, atsevišķi ņemts, nevar radīt. Pēc tam nāk saraušanās. Pēc svētkiem no lielā mēroga, kad dvēsele izpletusies, jātiek atpakaļ ikdienas mērogā, pie savas govs un aizlijušā siena. Tas arī ir sāpīgi. Bet to lielumu, to kopīgo ģenialitāti cilvēks nekad vairs neaizmirst.Kā bērnu grāmatu autore vērtē mūsu parlamentāriešu pieņemtos Izglītības likuma papildinājumus?Piederu pie tiem, kas uzskata, ka te ir sastapušies divi idiotismi, Krievijas pakaļskrējēju idiotisms apskāvies ar citās politiskās nometnēs sastopamo agresīva konservatīvisma un paštaisnuma idiotismu un radījis mums pilnīgi nevajadzīgu un muļķīgu situāciju. Pirmkārt, iespļaujot sejā skolotājiem. Pašreizējais Izglītības likums jau paredzēja, ka skolotāji ir atbildīgi par to, lai bērni tiktu audzināti tikumiski, un par to, kas viņiem skolā tiek mācīts. Literatūras skolotājam ir lielas iespējas izvēlēties, kādus darbus mācīt. Tagad skolotājiem ir izteikta neuzticība. Iznāk, ka viņi nespēj ne novērtēt, ne komentēt mākslas darbus, neprot mācīt bērnus tā, lai viņi neuztvertu mākslu burtiski. Mūsu parlamentārieši ir nolēmuši, ka skolotāji ir idioti un apdraud bērnus. Tāpēc viņiem jānoliek priekšā Ministru kabineta priekšraksts, kas ir tikumīgs un vardarbīgs un kas nav. Otrkārt, šie papildinājumi dod vaļu tai ortodoksālo vecāku daļai, kas skrien sūdzēties par katru rupju vārdu, ko ierauga pusaudžiem domātā grāmatā, vai, piemēram, sacer garum garu sūdzību pašvaldībai, ka ļaunā Bērnu žūrija likusi bērniem lasīt grāmatu Kaka un pavasaris, kas esot pilnīgs pedofilijas iemiesojums, savukārt Zanderes grāmatā Līze Analīze pantiņiem par slimnīcu esot "okults saturs". Un šādi vecāki būs tie, kas, atsaucoties uz likumu, mācīs skolotājiem un bibliotekāriem, kādu literatūru dot bērniem! Secinājums ir viens: tādus noteikumus uzrakstīt nemaz nav iespējams, ideja ir tik absurda, ka tur nesanāks neviena argumentēta tiesa, bet, kā jau Artis Svece KD slejā precīzi aizrādīja, tiks iedzītas bailes skolotājiem. Mīļā miera labad, lai nebūtu jāskandalējas ar trakiem vecākiem, viņi atkāpsies.                 Visu interviju ar Inesi Zanderi lasiet žurnāla Sestdiena 10.jūlija numurā!