Atsevišķi disidenti arī tumšākajos padomju varas gados uzdrošinājās runāt patiesību par Latvijas okupāciju, tomēr 1988.gada jūnija Radošo savienību plēnums pacēla šīs runas jaunā līmenī. Sabiedrībā pazīstami cilvēki pirmoreiz varēja atklāti iztirzāt visas gadu gaitā sasāpējušās Latvijas problēmas. Ritēja jau trešais Gorbačova sāktās pārbūves gads, tādēļ sabiedriskām diskusijām uzliktie groži bija kļuvuši krietni vaļīgāki.
Plēnuma starpbrīdī toreizējais Latvijas kompartijas vadītājs Boriss Pugo piegājis pie Mavrika Vulfsona un teicis: «Tu zini, ko tu izdarīji? Tu nogalināji padomju Latviju!» Mākslas akadēmijas profesors Vulfsons pirms brīža no Kongresu nama tribīnes bija pavēstījis to, par ko Latvijā atklāti nedrīkstēja runāt gandrīz pusgadsimtu: 1940.gadā Latvija tika okupēta un iekļauta PSRS sastāvā atbilstoši Ribentropa–Molotova pakta slepenajiem protokoliem.
Vai Mavrika Vulfsona runa, kurā viņš pateica, ka 1940.gadā Latvija tika okupēta, jums bija pārsteigums?
Es nojautu, ka Vulfsons runās ļoti asi. Vulfsons bija cilvēks ar globālu domāšanu; viņš saprata, uz kurieni viss virzās. Nikolajs Neilands man neilgi pirms savas nāves atklāja, ka ticies ar Vulfsonu iepriekšējā vakarā pirms viņa runas. Iespējams, viņi kaut ko saskaņoja. Neilands bija ļoti labi informēts cilvēks, Skandināvijā strādājis par APN korespondentu (padomju ziņu aģentūra, kuras paspārnē nereti darbojās izlūkdienesta aģenti — red.). Bet izlasiet Vulfsona runu: viņš nekur nerunāja par izstāšanos no Padomju Savienības. Jā, bija okupācija, bet netika pateikts, ko darīt tālāk.
Kā jutāties plēnuma laikā?
Biju ļoti uzvilkts. Toreiz vēl aizbraucu uz laukiem, lai nomierinātos. Starp citu, vēlāk manai sievai kāds zvanīja un teica, ka Peteru sabraukusi kravas automašīna, esot smagā stāvoklī. Paldies Dievam, sieva nenoticēja. Iespējams, tas bija brīdinājums: sak, tā varētu notikt. Pēc plēnuma mani izsauca uz partijas centrālkomiteju un teica: «Mēs saprotam, ka notiek pārbūve. Taču jāzina robežas. Demokrātija nav visatļautība.» Taču neviens uz mani nekliedza, arī viņi bija apjukuši.
Vai pēc tam daudziem no viņiem nenācās piedzīvot vilšanos, jo dzīve brīvā Latvijā nebija tāda, kā cerēts? Vai kaut ko varēja darīt citādi?
Man ļoti žēl, ka tika izpostīta Latvijas rūpniecība. Protams, padomju impērijas tirgus bija sabrucis, bet vajadzēja vismaz censties saglabāt VEF un dažus citus zīmolus, ko pasaulē pazina labāk nekā pašu Latviju. Tāpat ar kolhoziem. Savulaik kolhozi tika dibināti ar asinīm, asarām un līķiem. Tas bija briesmīgi. Taču briesmīgi bija arī tas, kā kolhozi ar varu tika likvidēti. Varēja saglabāt vismaz tos, kas bija atspērušies un tuvojās Ulmaņa kooperatīvu līmenim. Padomju laikā varēja dzirdēt, kā onkuļi žēlojas: «Latvijas laikā šeit auga rudzi un kvieši, bet tagad tikai alkšņi!» Taču tagad ir vēl trakāk: «Padomju laikā šeit auga cukurbietes, bet kas tagad? Balandas, dadži, usnes, latvāņi!» Tomēr negribu žēloties un stāstīt, ka senāk viss bija labāk. Man ir liels prieks braukt pa Latviju un redzēt modernas, skaistas saimniecības, labi apkoptus laukus. Cita lieta, ka šiem saimniekiem ir grūti atrast kvalificētus strādniekus. Laukos ir daudz nodzērušos cilvēciņu, kas strādā par trim latiem dienā. Šo cilvēku man ir žēl. Varbūt padomju laikā mēs viņus neredzējām? Bet tāpat jau dzēra gan slaucējas, gan traktoristi. Kad sākās pārmaiņas, man bija liels prieks redzēt, kā parādās brīvais tirgus, kā vīri ceļmalā tirgo šašliku. Tas bija brīnišķīgi, ka vairs nevajadzēja šturmēt gaļas veikalus vai kā dārgu suvenīru no ārzemēm atvest dēlam pudeli kokakolas.
Atmodas laikā tieši inteliģence rosināja pārmaiņas sabiedrībā, vadīja politiskos procesus. Kādēļ pēc neatkarības atjaunošanas inteliģence tik strauji pagāja malā?
Inteliģence neaizgāja pa varas iegūšanas ceļu. Es pat nezinu nevienu inteliģentu, kurš kā Rainis būtu gribējis kļūt par kultūras ministru vai Valsts prezidentu.
Kas tagad traucē mūsu rakstniekiem kļūt populāriem pasaulē?
Latviešu kultūra Eiropā nekad nebūs tik pazīstama kā telpā, ko saucam par Krievijas impēriju.
Kādēļ tā?
Mēs pārāk ilgi esam bijuši Krievijas impērijā vai tuvu tai. Patīk vai ne, bet latviešu mentalitāte ir slāviskāka.
Kādēļ zviedru rakstnieki, salīdzinoši mazas valsts pārstāvji, var sarakstīt starptautiskus bestsellerus?
Zviedrija ir sena imperiālistiska valsts. Viņu impērija sniedzās arī Latvijas teritorijā. Ar zviedriem mēs nevaram sevi salīdzināt, drīzāk ar somiem.
Vai jums nav rūgtums, ka šogad no Dziesmu svētku repertuāra izņemta jūsu un Raimonda Paula dziesma Manai dzimtenei, ko iemīļojuši gan koristi, gan klausītāji?
Ar dziesmu jau nekas labāks nevar notikt kā tad, ja to aizliedz vai noņem no repertuāra. Pēc tam šīs dziesmas tiek dziedātas ar dubultu sparu. Manai dzimtenei ir ļoti interesants liktenis. Mēs ar Raimondu šo dziesmu sarakstījām 70.gadu sākumā; tolaik to dziedāja Viktors Lapčenoks un Nora Bumbiere. Pēc kāda mēneša Pauls atbrauc no koncertturnejas pa kolhoziem un saka: «Tu zini, kas notiek? Tauta ceļas kājās, kad Viktors un Nora dzied Manai dzimtenei!» Uztaisījām kora dziesmu, ko bija plānots dziedāt 1973.gada Dziesmu svētkos par godu Dziesmu svētku simtgadei. Taču kas tev deva! Kultūras ministrija noņēma dziesmu no repertuāra. Ministrijā man ieteica paslēpt dziesmas tekstu labi dziļi atvilktnē. Tomēr laikam Pauls bija triecis dūri uz kāda priekšnieka galda, un nākamajos Dziesmu svētkos Manai dzimtenei jau bija iekļauta. Tā arī dziedāja visus padomju gadus, dziesma darīja savu darbu.
nesaprotu!