Jaunatnei dzeja joprojām interesē

Ar skaļo saukli "Dzeja nemelo!" šonedēļ aizsākās ikgadējais festivāls Dzejas dienas, kura ietvaros līdz pat septembra vidum Rīgā notiks virkne poētisku pasākumu. Pasākumu formāts ir daudzveidīgs - līdztekus klasiskajiem dzejas lasījumiem atrodamas arī multimediālas performances un muzikāli uzvedumi, kuru mērķis, kā atzīst paši organizatori, ir pievērst jaunatnes interesi.Festivāla rīkotāji stāsta, ka dzejas klausītāju, tostarp arī jaunākās paaudzes pārstāvju, skaits ar katru gadu palielinās. Pozitīvo tendenci apstiprina jaunais dzejnieks Henriks Eliass Zēgners: "Nezinu, vai pie vainas blogu laikmets un hipsterīgā mode sekot līdzi mākslinieciskām, nepopulārām idejām, bet ar katru gadu klausītāju rindās redzu arvien vairāk jauniešu."Daļa jauno klausītāju pasākumus apmeklē piespiedu kārtā, proti, literatūras skolotājas norīkojumā. Henriks stāsta, ka pēc dzejas lasījumiem viņu nereti sagaida bariņš skolēnu, kas lūdz parakstīties vai kopīgi nofotografēties, lai būtu pierādījums, ko pēcāk atrādīt skolotājai. Jaunais dzejnieks uzskata, ka šāda pieeja nav pareiza un vajadzētu izdomāt atjautīgāku veidu, kā skolēnus mudināt apmeklēt _Dzejas dienu _pasākumus. Festivāla organizatori skaidro, ka pasākumu apmeklējumam jābūt brīvprātīgam, paužot ideju, ka šādas atskaites vietā skolotāji varētu paši apmeklēt pasākumus kopā ar skolēniem, kas to tik tiešām vēlas."Uzspiest kaut ko, kas rezultātā bērnu traumē un rada pretreakciju, - rezultāts vien izsaka, ka kaut kas tur nav pareizi," spriež Zēgners. Viņaprāt, skolā nedrīkstētu izmantot tik "totalitāru" pieeju attiecībā uz ko tik trauslu kā dzeja; šādus uzdevumus viņš dēvē par "padomju izglītības sistēmas atliekām".Līdzīgi domā arī bezpeļņas organizācijas _Poetry Latvia _pārstāvis Miķelis Raudseps, sakot, ka nevajadzētu likt dzeju "iezubrīt", bet lielāku uzmanību pievērst dzejoļu satura izpratnei. Nereti jaunieši piktojas, ka viņu domas nesaskan ar skolotājas "pareizo viedokli". Ķekavas vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Velta Volosovska apstiprina, ka dzejas izpratne ir individuāla, taču uzsver, ka nereti skolēni nemaz neiedziļinās pantu būtībā, bet automātiski iekaļ tos no galvas. Savukārt dzejnieks un atdzejotājs Uldis Bērziņš prasmi no galvas noskaitīt kaut vienu dzejoli uzskata par apbrīnas vērtu, minot, ka arī Ķīnā pirmie soļi izglītībā sākās ar klasisko kanonu iegaumēšanu. "Apskaužu tos dzejas baudītājus, kas zina no galvas stundām, verstīm garu dzejas, dainu, ugunskura un autobusa dziesmu repertuāru. Iegaumētais vārds laimīgajam ir viņa pasaule, viņa garīgais mājoklis. Tam jānotiek agrā vecumā, kad nu it nemaz nav grūti. Tad tālākā dzīve gūst īsto jēgu, pārvēršas garīgā dēkā, dievišķā spēlē, ko spēlējam kopā ar aizgājušo paaudzēm."Vai jauno dzejnieku darbus nevajadzētu iekļaut literatūras mācību programmā? Literatūras skolotāja Volosovska uzskata, ka par to spriest būtu pāragri, piebilstot, ka bieži vien paši jaunieši jauno autoru darbus, skarbi izsakoties, dēvē par "murgiem". Arī viņai ir bažas, ka jauno dzejnieku darbi esot pārlieku skeptiski un depresīvi. "Trūkst romantisma un apliecinošas dzejas."Visu rakstu par jaunatnes attiecībām ar dzeju lasiet žurnāla Sestdiena 4.-10.septembra numurā!