Manas mājas LA azotē

Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvas pasniegšanas ceremonijā paziņojumam, ka zeltītā statuete par labāko deju mūzikas dziesmu pienākas Ellai, nesekoja prieka asaras un sirdi plosoši pateicības vārdi. Gandrīz citējot Renāru Kauperu viņa labākajos gados: kaut kas nav tā, jo šī meitene jau gadu (un četrus mēnešus) ir Losandželosā. Sagadīšanās pēc man pēc pāris dienām ir biļete tieši uz Losandželosu, tāpēc piesakos par kurjeru, lai balvu nogādātu adresātam. Savulaik biju pirmais, kurš Elīnu Fūrmani intervēja, kad viņa četrpadsmit gadu vecumā pārstāvēja Latviju konkursa Fizz Superzvaigne finālā. Jau tolaik viņa bija sastādījusi sarakstu ar mērķiem turpmākajiem desmit gadiem, savukārt viens no žūrijas pārstāvjiem, radio biznesa haizivs Uģis Polis toreiz viņas priekšnesuma laikā man pačukstēja: "Šī meitene nepazudīs — tas nu ir skaidrs!"

Elīna jau sen ar uzviju sasniegusi bērnībā nospraustos mērķus: izdevusi pāris albumu, strādājusi televīzijā un Radio SWH, saņēmusi Mūzikas ierakstu Gada balvu, pat atvērusi un vadījusi savu klubu D-Style, kur sākusi apgūt dīdžeja iemaņas, tādējādi attaisnojot pieņemto skatuves vārdu un patiešām kļūstot par DJ Ella. Aizpērn kā viena no veiksmīgākajām žurnāla Playboy latviešu izdevuma modelēm viņa tika nosūtīta uz Halloween pasākumu žurnāla galvenajā rezidencē Playboy Mansion Holivudā, kur pulcējās modeles un slavenības no visas pasaules. Aizbraukusi uz Ameriku ar vienu nelielu čemodānu, Elīna nolēma tur palikt un kopš tā brīža Latviju vairs nav redzējusi. Ziņas par to, kā viņai tur klājas, ir visai skopas, jo intervijas Elīna kopš aizbraukšanas nav sniegusi. Zināms vien tas, ka viņa dīdžejo Losandželosas klubos.

Arī šoreiz Elīna ilgi neatbild uz e–pastiem un nav sazvanāma. Vai patiešām zeltīto balvu nāksies vēlreiz vest pāri okeānam atpakaļ uz Latviju? Beidzot viņa tomēr zvana: "Sveiki, te Elīna Fūrmane zvana. Vai Uldis Rudaks?" Elīna runā ļoti steidzīgi, šķiet, ka viņai pat pielipis amerikāņu akcents. Sarunātā vieta ir smalka viesnīca Holivudā, kuras nosaukumam pietiek ar vienu burtu — W. Viņa priecājas gan par balvu, gan satiktajiem latviešiem.

Fragments no intervijas:

Gribētu palikt šeit pavisam?

Es noteikti redzu LA kā vienu no vietām, kur palikšu, bet redzu Latviju kā savas mājas. Ļoti mīlu Latviju — tā vienmēr būs manā sirdī, jo tur ir mana ģimene, pēc kuras skumstu. Gaidu savu hitu, gribu ceļot pa pasauli — braukt tūrē. Gribu vismaz šo vienu hitu, un tad jau mēs varam domāt, kur es palikšu — LA vai Latvijā, bet pasaule mani sauc.

Kad būsi bagāta, lidosi katru nedēļu šurpu turpu?

Es to ļoti gribētu! Kurš gan to negribētu? Un ar vienu hitu absolūti tam pietiktu, ja dzīvotu taupīgi un prastu tās lietas pareizi saorganizēt un salikt kopā. Amerika man bijusi ļoti laba skola — daudz ko esmu sapratusi un novērtējusi citā gaismā. Ir jātiek ārā — jāizlaužas no tās čaulas, lai varētu sasniegt to, ko gribas. Ja man atņems sapņus, tad taču tikpat kā nav vērts dzīvot.

Kāpēc dīdžejošanu neapvieno ar dziedāšanu, kā to darīji Latvijā?

Noteikti to darīšu tuvākajā laikā, bet pašlaik strādāju pie tā, lai mani gabali būtu numur viens topos. Tajā brīdī, kad tev ir vismaz viens hits, kaut arī tu esi one hit wonder (viena hita zvaigzne — aut.), tu vari atļauties daudz ko. Pagaidām manas dziesmas vēl nav hitu līmenī — es tās iepinu savos setos, bet, ja pēkšņi seta vidū sāktu dziedāt kaut kādu gabalu, ko amerikāņi nezina, tas būtu mazliet jocīgi, bet, ja šis gabals būtu topā, — tad gan. Tad viņi visi būtu ekstāzē. Welcome To The Club te atskaņoju regulāri, bet gaidu savu lielo hitu un ceru, ka ar nākamo singlu tas izdosies. Malsim tikmēr, kamēr būs. Tā vai savādāk, bet jābūt. Joprojām strādāju arī pie jauniem gabaliem — ir viena kompānija, kas mani izdod šeit, Amerikā, kas strādā ar Right Side Fred un ar Gloriju Geinori.

Vai ir daudz cilvēku Latvijā, ar kuriem sazinies?

Kopš pārvācos uz šejieni, esmu smagi vīlusies ļoti daudzos cilvēkos. Izjūtu ļoti lielu greizsirdību un skaudību pat no pašiem tuvākajiem cilvēkiem, kuri man nenovēl pat pamēģināt. Noteikti šie cilvēki ir vīlušies arī manī, jo es viņus pametu. Sākumā daudz kontaktējos ar visiem, bet pēc viena atgadījuma pavisam nesen Latvijas presē ļoti daudzus cilvēkus esmu "nogriezusi", un tas darīts apzināti. Neciešu dzelteno presi, kas nupat uzliek virsrakstu Atklāta intervija ar Ellu. Māte zvana panikā: meitiņ, ko tu ar viņiem vispār runā? Bet es gadu un četrus mēnešus vispār neesmu runājusi ar presi! Man dziļi sirdī ir smaga sāpe par Latviju. Tur man bija tik labi, ka vairs neredzēju, kur tiekties, kā attīstīties, un šī gada laikā, es domāju, arī manas kā cilvēka kvalitātes ir mainījušās. Te esmu viena pati — nav neviena, kas var pabalstīt un paturēt rociņu. Man ir vajadzīga milzīga drosme, un par to es sev varu uzsist uz pleca. Latvijā diezgan ātri kļuvu populāra, un man tajā laikā tikai veidojās dzīves uztvere. Es sev izveidoju tādu tēlu, kāda patiesībā nemaz neesmu, un to darīju tāpēc, ka visu laiku mēģināju izpatikt cilvēkiem, nerunāju par lietām tā, kā es tās jūtu, centos palikt neitrāla, kaut kur pa vidu. Pēc visa tā sevi biju pazaudējusi, un tāpēc notika tas lūzums, kāpēc atbraucu uz šejieni — gribēju sevi atkal atrast.

Esi atradusi vai vēl meklē?

Es meklēšu vienmēr, un tas ir labi, jo tad, kad vairs nemeklē, viss jau ir beidzies.

Visu interviju ar Ellu lasiet Sestdienā!