philol. Sanitai Reinsonei apliecinājušas faktiski visas 12 aptaujātās nacionālās pretošanās kustības dalībnieces. Nule apgāds Dienas Grāmata šo 12 sieviešu atmiņu stāstus ir izdevis grāmatā Meža meitas. 12 sievietes par dzīvi mājās, mežā, cietumā. Kā zina teikt viena no grāmatas varonēm, 1935.gada 30.maijā dzimusī Regīna Tīliba (meitas uzvārdā Lāce), kas tagad dzīvo Padurē, no Kuldīgas grāmatnīcu plauktiem Meža meitas pazudušas ļoti ātri.
Tā sauktajā nezināmajā karā jeb mežabrāļu cīņās pret padomju otrreizējo okupāciju, kas Latvijā ilga no 1944.gada vasaras līdz 50.gadu vidum, piedalījās apmēram 13 tūkstoši cilvēku. Sievietes no tiem bija virs četriem simtiem. Pārsvarā latvietes, bet pierobežas rajonos arī Latvijas polietes, igaunietes, lietuvietes, krievietes. Otrā pasaules kara beigās viņas, tolaik bērni vai jaunas meitenes, devās līdzi vīriešiem, meklējot glābiņu no padomju otrreizējās okupācijas valstiskā terora mežos vai purvos.
Politiskais mežs
No 1944.gada līdz pat 50.gadu vidum mežs Latvijā kļuva par politisku jēdzienu, nepakļaušanās un pagrīdes metaforu, grāmatas ievadā raksta Sanita Reinsone. Tās pirmsskolas vecuma meitenes un skolnieces, kuras jaunajā situācijā bija kļuvušas par "bandītēm", padomju varas ienaidnieku atbalstītājām, pirms došanās mežā bija palīdzējušas nacionālajiem partizāniem, tātad saviem ģimenes locekļiem, kaimiņiem vai draugiem. Militāru akciju plānošanā un veikšanā sievietes iesaistītas parasti netika, un arī ar lieku informāciju par partizānu grupas akcijām vīrieši viņas neapgrūtināja, jo tajos laikos čekā šausmīgi spīdzināja. Tomēr karā viņas bija, lai gan citreiz ar bērnu klēpī. Mežā iešanas iemesli pārsvarā bija bezizeja, bet dažas meitenes brīvi izvēlējās iet pie sava vīrieša un dalīt likteni ar viņu. Dažreiz meitenes mežā nevis iegāja, bet burtiski ieskrēja, iebēga, līdz tam būdamas partizānu atbalstītājas un redzēdamas, ka mājām tuvojas čekisti. To, cik ilgu laiku nāksies pavadīt mežā, nebija iespējams noteikt, bet līdzās izmisumam viens no mežā iešanas vadmotīviem tolaik Latvijā bija cerības uz "angļiem", šīs cerības stimulēja radiobalsis. Regīna Tīliba vēl šodien atceras šajās pārraidēs mudināto: "Jūs tik turieties paši, jūs tik turieties, nāksim palīgā!"
Vēsturniece Inese Dreimane grāmatas pēcvārdā raksta, ka daudzi vīrieši un jaunieši, kas 1944.gadā, Sarkanajai armijai pamazām reokupējot Latviju, iegāja mežā, nevēlēdamies tikt mobilizēti vai ciest represijās, sākotnēji slēpās pa vienam vai nelielās grupās, cerot uz situācijas drīzu mainīšanos, kas ļautu atgriezties pie ierastā lauku dzīvesveida. Kad tas tomēr nenotika, nacionāli noskaņotie (tādi bija gandrīz visi nelegālisti) sāka organizēties bruņotai cīņai pret padomju okupāciju, cerot, ka pēc kara sabiedrotās lielvalstis vērsīsies pret PSRS. Netiekot uzreiz klāt partizāniem, padomju režīms sāka terorizēt viņu tuviniekus. Tāpēc daudzas sievietes mežā iegāja pēc tam, kad bija apcietinātas un atbrīvotas, lai pierunātu savus radiniekus padoties vai lai kļūtu par čekas ziņotājām. Saprazdamas, ka to nespēs izdarīt, viņas iegāja mežā arī pašas.
Nevajadzēja iet
Ir zināmi vairāki gadījumi, kad sievietes mežā aizgāja, izvairoties no 1949.gada 25.marta deportācijām. Iešana mežā turpinājās vēl 50.gadu sākumā. Regīna Tīliba, kura mežā aizgāja 1950.gada 8.septembrī, tagad vaicāta, vai vajadzēja to darīt, saka: "Par to es daudz esmu domājusi... Tagad ar savu šodienas prātu domāju, ka toreiz nevajadzēja iet mežā. Mēs varbūt būtu izsūtīti kā "kulaki", vienalga, bet šitās šausmas, kas notika mežā, cik cilvēku apslepkavoja... Vajadzēja tomēr apdomāties, ka mēs nevaram pārspēkam turēties pretī. Bet toreiz jau tā domāšana bija tāda, kā bija. Mēs būtu mierīgi aizbraukuši uz Vāciju. Vācieši mums teica: brauciet, brauciet, vai tad jums ar to pirmo reizi vēl nepietika, jūs taču redzējāt, ka nekas labs nevar būt. Bet mēs, nu, kā jau latvieši: mums taču ir sava zeme, sava māja, kur mēs brauksim? Tad mēs arī dabūjām..."
Tajā pašā laikā Tīliba kritizē Kārļa Ulmaņa nepretošanos 1940.gadā: "Ulmanis toreiz nedeva pavēli pretoties, bet tas bija ļoti slikti, jo tikpat daudz cilvēku tika nogalināti un izsūtīti, kā tad, ja būtu bijis karš, bet, redz, tā mēs viņus ielaidām vienkārši, tā kā draugus."
Bez privātās telpas
Veselību, protams, vajag, tagad, vaicāta par dzīves apstākļiem mežā, saka Tīliba: "Man jau iznāca mežā dzīvot tikai divus gadus. Pēdējo ziemu jau mēs bijām bunkurā zem mājām, līdz ar to ēst gatavoja augšā, tas dzīvi atviegloja." Romantikas nelegālajā meža dzīvē sievietēm bija maz. Pirmkārt, bija jāpārvar dramatisku pārmaiņu (ieskaitot iespēju vairs nekad neredzēt savus mājās palikušos tuviniekus) radītais psiholoģiskais šoks. Otrkārt, bija jāievēro stingra konspirācija. Treškārt, dzīves telpas bunkuros bija ļoti maz, un tāda jēdziena kā privātā telpa tur faktiski nebija, sievietes dzīvoja vienā bunkurā ar vīriešiem. Ceturtkārt, lai gan kopumā vietējo iedzīvotāju atsaucība bija ļoti liela, un, ieejot mājās, ēdienu varēja dabūt gandrīz vienmēr, šāda iešana nebija droša, tāpēc nācās arī badoties, jo īpaši šaudīties, lai nomedītu meža dzīvniekus, arī nebija ieteicams. Kā raksta Inese Dreimane, fotogrāfijas liecina, ka partizāni par higiēnu un savu izskatu ir rūpējušies, lai gan stāstos par šīm lietām tiek runāts reti, jo tas tolaik nebija pieņemts.
Toreiz cilvēki ļoti labprāt atbalstīja partizānus, grāmatā atceras Regīna Tīliba. "Tad vēl bija tāds laiks, kad ticēja, ka nāks palīgā Amerika, Eiropas valstis. Visi klausījās radio. Kāpēc viņiem vajadzēja raidīt? Nebūtu bijuši šitik daudz līķu. Mēs, muļķīši, klausāmies tās ziņas, pie radio pielipuši. "Baltijas valstis būs brīvas!"
Doma padoties gan nacionālajiem partizāniem nebija nekad, saka Tīliba. "Jā, bija jau beigās diezgan skaidrs, ka neviens palīgā nenāks, bet uz angļiem cerēja joprojām. Tāpēc man tagad arī nekādas ticības nav, ka Ukrainai palīdzēs. Cik ukraiņi paši cīnīsies, tik būs. Bet cik tu pret pārspēku vari cīnīties? Man jau ir tādas sliktas domas. Vienīgais, uz Ameriku ceru, varbūt tie mūs aizstāvēs, bet uz Eiropu neceru nemaz. Eiropas valstis, tāpat kā toreiz — solīt sola, bet nedeva. Un Eiropas valstis jau nevienojas. Katrai ir sava doma un savs labums no Krievijas. No tām sankcijām, ko pieņēma, jau cieš tie vienkāršie cilvēki, ne tie lielie. Kad biju lāgerī, redzēju, ka daudzi vienkāršie krievi ir ļoti sirsnīgi cilvēki. Viņi teica: «Mums neveicas ar vadoņiem.» Tā tas arī ir."
Tam, ka viņai izdosies pieredzēt Padomju Savienības sabrukumu, Tīliba neesot ticējusi nemaz. Jaunajos laikos viņai patīk vispirms brīvība, bet daudzas lietas arī nepatīk. Tomēr viens bijušajai meža meitai ir skaidrs: "Nedod Dievs, pie krieva atgriezties!"
Visu rakstu par grāmatu Meža meitas lasiet Sestdienā!