Satieku Māru un Uģi viņu pašreizējā mājvietā Dubaijā, kur abi dzīvo jau divpadsmito gadu. Varētu domāt, ka šajā pilsētā piedienas dzīvot debesskrāpī, no kura paveras galvu reibinošs skats uz kādu no jaunajiem pasaules brīnumiem. Taču tad tas nebūtu stāsts par Ziemeļiem. Pie Ziemeļiem valda mierpilna gaisotne. Māra un Uģis radījuši omulīgu ligzdiņu, kas atrodas klusā un mierīgā Dubaijas rajonā un kuras sienas rotā gan meitas Annas, gan Jāņa Annusa mākslas darbi, gan daudzas ģimenes fotogrāfijas no dažādām valstīm un ģimenei svarīgiem notikumiem. Vakaros, atverot ārdurvis uz mazo piemājas dārziņu, var dzirdēt cikādes. Uģis ir Zinātnes pētniecības centra direktors sadarbības jautājumos. Savukārt Māra strādā American School of Dubai par bibliotekāri, aktīvi iesaistās Emirātu latviešu apvienības pasākumos, dažus arī organizējot, piemēram, veidojot pēcpusdienas par latviešu literātiem, dzejniekiem.
1976.gads, Rīga. Autobuss pieblīvēts ar braukt gribētājiem. Tur ir tik maz vietas, ka adatai nebūtu kur nokrist. Smacīgs. Nedaudz ož pēc ķiplokiem. Autobusa pasažieri, kas biežāk mēro maršrutu no Spilvas līdz Ķengaragam, jau ievērojuši, ka kopā ar viņiem autobusā ir viens dīvainis. Ko viņš iedomājas? Atradies laimīgais. Viņš mūždien smaida. Kaut kas ar to čali īsti nav lāgā... Bet Uģim ir pilnīgi vienalga, jo viņš ir laimīgs. Ik pa laikam gan viņš sev iekniebj, jo nespēj noticēt, ka ir Rīgā, ka divas reizes dienā ar šo pašu rūcošo un grabošo autobusu brauc garām Brīvības piemineklim! Uģim liekas, ka viņš dzīvo sapnī, jo redz un piedzīvo visu to, par ko lasījis, par ko stāstījuši vecāki. Rīga eksistē! Tā nav izdomāta! Fantastiski!
Fizikas students, Kanādā dzimušais un augušais Uģis, Rīgā ir ieradies otro reizi. Pirmā viesošanās vecāku dzimtenē ilga vien 10 dienas, bet jau tad viņš saprata, ka vēlas šeit atgriezties. Viens no iemesliem šai vēlmei bija Māra. Nejauši, bet likumsakarīgi sastaptā meitene Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijas (PFPL) sekretariātā. Tajā brīdī Uģi neķēra zibens spēriens vai klikšķis, kas ieslēgtu domu "tā ir meitene, kuru apprecēšu", tomēr kaut kas gaisā bija sakustējies.
Uģim pēc papīru kārtošanas teju divu gadu garumā un pierādīšanas, ka viņam jābrauc vēlreiz uz Latviju, Kanādas valdība piešķīra stipendiju. Liels paldies jāsaka arī tā laika PFPL vadītāja vietniekam Andrejam Siliņam, kurš PSRS štābam parakstīja dokumentus, ka uzņemas pilnu atbildību par Uģa gaitām un darbiem. Tā aizsākās divu jaunu mīlētāju aizraujošs ceļojums pa Rīgu 11 mēnešu garumā. Lai arī Māra atzīst, ka tas bijis brīnišķīgs iepazīšanās laiks, viņi abi arī apzinājās, ka visur pa pēdām seko kāds no čekas rokaspuišiem. Uģis bija bīstams Rietumu produkts, kuru noteikti vajadzēja uzmanīt. Viņa kopmītnes blakus istabiņā mitinājās aizdomīga paskata vīri, kuri pēc studentiem noteikti neizskatījās. Kā saka Māra, ej sazini, vai tur sienā bija kāds caurums vai kā, bet viņi noklausījās!
Pēc reibinoši pavadītā teju gada Uģis devās atpakaļ uz Kanādu, bet Māra palika Latvijā. Viņai padomju varas laikā neviens nedeva iespēju doties ciemos pie Uģa. Mēģināja vairākkārtīgi, bet visi lūgumi tika noraidīti. Arī universitāte uzstādīja ultimātu — vai nu mācības, vai Uģis. Māra tolaik vēlējās kļūt par pedagoģi, un topošās sociālisma skolotājas kontakti ar kapitālisma pārstāvi acīmredzot bija nepieļaujami. "Laikam baidījās, ka mani saindēs ar Rietumu ideoloģiju," Māra smaida. Tomēr viņa izvēlējās turpināt kontaktēties ar Uģi, lai gan vēl arvien atzīst, ka būtu gribējusi augstskolu tolaik pabeigt. Uģim izdevās atbraukt uz Rīgu ar lasījumiem, pētījumiem par un ap fiziku vēl pāris reižu, vidēji vienu reizi gadā vai divos. Taču deviņu gadu laikā tapa neskaitāmas vēstules, kurās viņi viens otru iepazina daudz dziļāk. Sarakste ir saglabājusies arī līdz mūsdienām un atstāta Latvijā divos lielos koferos.
Jautāti par to, vai tādas attiecības nebija grūtas, abi iesmejas: "Nē! Mums nemaz nebija laika par to domāt! Mēs abi bijām ļoti aktīvi cilvēki. Un vēstules taču rakstījām."
Mārai ar Uģi šķiet, ka mūsdienās liela daļa pāru izirst tieši egoisma dēļ. Visi grib izcelt sevi. Cilvēki strīdas, jo katrs grib pateikt, uzspiest savu patiesību. Ja tu saproti, ka mīlestība nav es, bet mēs, tad tā neizšķīst. Tā aug brīnumaina, skaista, neaprakstāma. Jābūt uzticībai, kuru tu vari atrast tikai un vienīgi sevī. Pēc tam kad tavs ego ir izkliedzies, ļauj runāt tai otrai balsij, kas tev atspoguļos patiesību.
Vēlāk viņiem tomēr izdevās apprecēties, un Māra arī saņēma atļauju izbraukšanai no Padomju Latvijas. Tālāk jau viņu stāsts kopā ar trīs meitām turpinājās gan Kanādā, gan Vācijā, arī Sauda Arābijā un visbeidzot – Dubaijā.
Visu Māras un Uģa skaisto mīlasstāstu lasiet žurnāla Sestdiena 13.-19. februāra numurā