Pats sev ļaunākais ienaidnieks

Tolaik van den Boss bija nikns, dumpīgs jaunietis, kurš nebija mierā ar sevi un apkārtējo pasauli, kas centās viņu ielikt noteiktos rāmjos. Divdesmit gadu laikā lietas ir mainījušās un niknums uz Nīderlandi pārgājis. "Esmu kļuvis krietni tolerantāks pret neiecietību," atzīst režisors. Taču iekšējā miera meklējumi turpinās, un viņš joprojām mācās sadzīvot ar tām savām emocijām, kas pašam riebjas. Tas ir arī iemesls, kādēļ van den Boss tik labi spēj identificēties ar varoņiem savā jaunākajā veikumā - Lī Hola lugā Vakariņas ar Elvisu, kas pirmizrādi Dailes teātrī piedzīvo 19.septembrī. Proti, izrādes centrā ir cilvēki, kuri cenšas kontrolēt savas emocijas caur dažādām atkarībām. Godīgā sarunā režisors atzīst, ka viņš pats sev ir lielākais ienaidnieks, taču neviena cita viņam nebūs. Fragments no intervijas:Latvijā jūs sevi pieteicāt ar melno komēdiju Spilvencilvēks, par kuru bija visai pretrunīgas atsauksmes, tai sekoja Amadejs, Vējiem līdzi, Slazdā, un tagad jūs atkal iestudējāt traģikomēdiju, farsu Vakariņas ar Elvisu. Aplis ir noslēdzies? Nē (smejas). Šis tomēr ir cits projekts. Un vēl vakar mēs ar Džilindžeru (Dailes teātra māksliniecisko vadītāju - red.) apspriedām nākotnes plānus. Viņš vaicāja, vai man būtu interese iestudēt bērnu izrādi vai varbūt kādu savu oriģināldarbu. Tā ka vēl ir daudz lietu, ko mēs varētu darīt. Arī Vakariņas ar Elvisu ir kaut kas pilnīgi atšķirīgs no tā, ko esmu darījis līdz šim. Kas ir Vakariņas ar Elvisu?Mani uzaicināja iestudēt komēdiju, bet neesmu īsti pārliecināts, vai tā tiešām ir komēdija... Ja tu uzdrošinies smieties par dzīves traģēdiju, tad tā noteikti ir komēdija. Šis darbs uz to arī mudina - palūkoties uz dzīvi no šādas puses un negaidīt pārāk daudz no tās. Tas ir stāsts par dzīves cīņu un cilvēkiem, kuri mēģina samierināties ar skumjiem notikumiem. Viņi dara to, ko mēdz darīt lielākā daļa no mums. Proti, mums visiem ir nedaudz kauns par daudzām savām emocijām. Mēs nelepojamies ar savu greizsirdību, dusmām, skaudību. Mums ir kauns arī par to, ka jūtamies bēdīgi vai vientuļi, jo dzīvojam sabiedrībā, kur visiem ir jābūt otrai pusei, vīram, sievai, bērniem un tā tālāk. Un, ja tu neietilpsti šajā kategorijā, tad domā, ka esi izdarījis kaut ko nepareizu. Ja esi nelaimīgs darbā, arī tad tu jūties slikti un vaino sevi. Ar visām šīm emocijām daudzi cenšas tikt galā caur dažādām atkarībām - spēlējot datorspēles, dzerot, lietojot narkotikas, nodarbojoties ar seksu, ēdot pārmērīgi vai ēdot pārāk maz. Cilvēkiem šķiet, ka caur šīm darbībām viņi kontrolē savas emocijas. Šī izrāde par to runā, un, manuprāt, nav daudz tādu izrāžu. Šoreiz jūs atkal esat izvēlējies strādāt ar Artūru Skrastiņu. Kas jums patīk sadarbībā ar viņu?Viņš ir neticami elastīgs aktieris. Tas ir lieliski! Manuprāt, strādājot vienam ar otru, mums abiem patīk tas, ka katru reizi cenšamies darīt atšķirīgas lietas. Piemēram, Slazdā Artūrs bija vienkārši bomzis, kurš tikpat kā nerunāja. Lai gan uz skatuves viņš atradās visu laiku. Skatītājiem tas bija ļoti negaidīti. Man ir pārmetuši arī to, ka Artūrs nav Reta Batlera tips, bet, manuprāt, viņš šo lomu spēlē ļoti labi. Šie kontrasti ir ļoti interesanti. Es tiešām izbaudu sadarbību ar viņu. Bet man patīk strādāt arī ar citiem aktieriem, un noteikti nav tā, ka es šeit nebrauktu, ja nevarētu strādāt ar Artūru. Arī viņš acīmredzot strādā ar citiem režisoriem (smejas). Vārdu sakot, man patīk ar viņu strādāt, un, šķiet, tas ir abpusēji. Cik būtiska, iestudējot izrādi, jums ir auditorija, kura to skatīsies? Proti, vai Latvijai paredzēta luga atšķirsies no tās, ko izrādīs, piemēram, Slovēnijā?Man savulaik tika mācīts, ka pasaulē kopumā ir tikai septiņi stāsti un ikviens cits ir tikai variācija par kādu no tiem septiņiem. Visi šie stāsti tiek stāstīti tikai brīdī, kad ir problēma - realitāte atšķiras no cerētā, un cilvēks grib to, kā viņam nav. Daži to salīdzina ar septiņiem nāves grēkiem. Un visas šīs problēmas ir vienādas visur. Nav tā, ka, piemēram, musulmaņu vidū nepastāvētu alkatība. Atceros, ka, Azerbaidžānā iestudējot Mārtina Makdonaha izrādi, mani brīdināja, ka skatītājiem lamāšanās nepatiks. Un es atceros, ka to pašu man teica Latvijā: "Latvieši nekad nelamājas, mums ir labi ja pāris lamuvārdu." Bet tā nav gluži patiesība, jo latvieši lamājas, tikai viņi to dara krievu valodā. Sak, neglītajām lietām mēs izmantojam citu kultūru (smejas). Tas pats ir ar musulmaņiem, jo uz ielas viņi patiesībā lamājas. Es necenšos mainīt savu režijas stilu tāpēc, ka, piemēram, latviešiem ir bijusi atšķirīga vēsture. Tas nebūtu godīgi, jo man pieder tikai mana pieredze un stāstu varu stāstīt tikai no sava skatpunkta. Es nevaru izlikties, ka zinu jūsu realitāti. Tādā ziņā esmu bijis godīgs.Jūs esat strādājis Latvijā, Slovēnijā, Čehijā, Azerbaidžānā. Kas jūs saista Austrumeiropā? Tas ir saistīts ar manu sadarbību ar Britu padomi, bet ne tikai. Latvijā savā dīvainā veidā jūtos kā mājās. Šobrīd cenšos iemācīties latviešu valodu un iegādāties šeit īpašumu. Latvijā mani ļoti piesaista tas, ka pagātne, tagadne un nākotne atrodas tik tuvu cita citai. Piemēram, šī ēka [Dailes teātris] pieder vienam periodam un arhitektūras stilam, bet tai pašā laikā tepat ir jūgendstila ēkas vai Vecrīga, kas ir pilnīgi atšķirīga. Ko līdzīgu var redzēt arī Londonā, bet šeit paši cilvēki ir tuvāk savai pagātnei un nākotnei. Piemēram, ļoti daudzi Latviju ir pametuši labākas dzīves meklējumos un to var ļoti labi sajust. Visu sarunu ar Janu Vilemu van den Bosu lasiet žurnāla Sestdiena 19.-25.septembra numurā!