Fragments no intervijas:
Ko darīsiet turpmāk?
Man padomā ir divas lietas. Pirmā ir Latvijas politika, esmu Vienotības valdē un līdz šim tam neveltīju tik daudz laika, cik vēlējos. Tas prasa lielāku iedziļināšanos, jo Latvijā lielākā daļa problēmu un izaicinājumu ir vidēja termiņa, nevis īstermiņa. Tagad pēc ES prezidentūras daudzas lietas parādīsies daudz skaidrāk. Otrs - mēģināšu vairākās universitātēs lasīt lekcijas par pieredzi, ko esmu ieguvis Eiropas Savienībā.
Kādas ir jūsu politiskās ambīcijas?
Kā kurā dienā. Lielākoties negribētu būt izpildvarā. Ir dažas dienas, kad to gribas, bet tas ir ļoti reti. Pamatā vēlos piedalīties lēmumu apspriešanā un izvirzīšanā, bet ne realizācijā.
Tātad jūs sevi redzat Saeimas deputāta kapacitātē?
Jā. Man liekas, ka savu laiku izpildvarā esmu izdzīvojis, tajā esmu bijis visu savu dzīvi.
Un Valsts prezidenta postenis?
Tas ir pagājis. Tiešām pagājis. Faktiski jebkuram esošajam prezidentam ir laba iespēja būt arī nākamajam. Un pēc astoņiem gadiem es jau būšu cienījamā vecumā. Prezidenta amats nekad nav bijis mans dzīves mērķis. Viens no lielākajiem apsvērumiem, kāpēc nepiekristu šādam piedāvājumam, ir tas, ka prezidenta amatā tev vairs nav privātās dzīves. Premjeram un ministriem tomēr ir privātā dzīve. Prezidents nepārtraukti ir darbā, un tas ir ļoti, ļoti grūti. Tas ir ļoti liels spiediens uz cilvēku. To var izturēt, bet jāsaprot, vai tu to gribi.
Vai Vienotībā joprojām ir divi kašķīgie spārni, kas savā starpā nesatiek?
Vienotībā vienmēr būs šī pretruna, jo partija apvieno divas grupas: pat uz Eiropas fona ļoti liberālu strāvojumu un otru - konservatīvo spārnu, kas nemēģina izdarīt straujas kustības atsevišķos jautājumos, piemēram, par viendzimuma laulībām.
Jūs esat tajā konservatīvajā grupā?
Es teiktu, ka jā.
Tad jūs esat pret viendzimuma laulībām?
Nē, neesmu. Esmu par, es balsotu par. Bet neuzskatu, ka mūsu partijai būtu jāvirza šis jautājums. Jautājums ir par iniciatīvu. Tas, ka liberāļiem jāiemācās sadzīvot ar konservatīvajiem, ir Latvijas realitāte, un tas nav viegli. Konservatīvie arī Eiropas Parlamentā labāk saprotas ar sociālistiem nekā ar liberāļiem. Šie divi strāvojumi ir Vienotības problēma, bet es neteiktu, ka tā ir slikta problēma. Drīzāk teiktu, ka tā ir laba problēma. Jo liberālajam spārnam diez vai būtu pietiekami liela vēlētāju bāze, lai pārvarētu piecu procentu barjeru. Tāpēc ir labi, ka šī politiskā doma ir iekļāvusies Vienotībā. Svarīgos balsojumos, protams, jāiet kopā, bet ir jautājumi, kur domas var dalīties. Tas nav ideāli, bet Latvijai ļoti svarīgi. Es neredzu, ka viņi būtu jāatdala no Vienotības.
Jūsuprāt, kādas ir Latvijas sabiedrības lielākās problēmas?
Sociālās problēmas, un galvenā problēma ir nabadzība.
Vai Latvija ir nabadzīga valsts?
Eiropas mērogā jā. Globālā, protams, ne. Otrā lieta ir bezdarbs un jauniešu nodarbinātība. Tie ir galvenie izaicinājumi. Tāpat ļoti gribētu, lai mēs vēl vairāk nostiprinām latviešu valodu - visās tās izpausmēs. Jo latviešu valoda ir tā, kas vieno šo valsti. Mums ir jāpanāk, lai visi cilvēki, kas dzīvo Latvijā, brīvi un labprāt runātu latviešu valodā.
Neskatoties uz to, ka Latviju nosaucāt par nabadzīgu valsti, kopumā uz nākotni skatāties optimistiski?
Protams. Viss ir relatīvi. Tas, ko es tagad teikšu, skanēs diezgan īpatnēji. No vienas puses, jā, mēs esam nabadzīgi. Taču, no otras puses, salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, dzīves kvalitāte Latvijā nav slikta. Mums ir ļoti tīra vide, zems noziedzības līmenis, pakalpojumu līmenis un serviss ir augstā līmenī. Pēc ienākumu līmeņa cilvēki ir trūcīgi, bet pēc dzīves līmeņa mēs esam ļoti augstā vietā. Tas ir tāds dzīves paradokss.
Visu interviju ar Andri Piebalgu lasiet žurnāla Sestdiena 17.jūlija numurā!