Pirms dažām nedēļām Zanda (visi rakstā pieminētie upuru un varmāku vārdi ir mainīti) uzdrošinājās izdarīt to, kam bija briedusi vairāk nekā gadu. Kamēr divgadīgā Kārļa tēvs nebija pārradies no darba un uzrīkojis kārtējo skandālu, viņa sakravāja mantas un izsauca taksi. Ar haltūriņā sapelnīto naudu sievietei pietika, lai nokļūtu līdz iepriekš noskatītajam krīzes centram. Tobrīd nevienas brīvas vietas tur nebija, bet pārpildītā centra darbinieki nāca pretī un nogādāja sievieti līdz citam patvērumam. Tagad Zanda ar dēlu mitinās Marsa gatvē, kur abiem vairs nav jābaidās no neparedzamām agresijas lēkmēm. Taču pilnīgā drošībā abi būs tikai pēc 31.marta, kad stāsies spēkā Civilprocesa likuma grozījumi, kas varmācīgajam vīrietim varēs uz noteiktu laiku liegt tuvoties Zandai un Kārlim.
Zandas dzīvesbiedrs Kristaps gadiem ilgi viņu vazāja cauri ellišķīgai, manipulatīvai varas spēlei, no kuras izkļūt ir neiedomājami grūti. Tagad Zanda ir spērusi pirmo nozīmīgo soli un kopā ar dēlu aizgājusi no mājam, tādējādi parādot, ka viņa vairs nav šantažējama marionete varmākas rokās. Tāpat viņa ir vērsusies tiesā, lai piedzītu no Kristapa uzturlīdzekļus dēla audzināšanai. No sievietes tas prasīja milzīgu drosmi, jo viņai šobrīd nav nedz māju, nedz iztikas līdzekļu, nedz īstas skaidrības par nākotni. Viņa atrodas starpstadijā — ir pielikts punkts pagātnes murgam, bet vēl nav zināms, ko nesīs rītdiena.
Kristaps šo stāvokli mēģina izmantot — zvana, sūta īsziņas un e–pastus, brauc uz krīzes centru it kā tikties ar bērnu, bet patiesībā viņš tādā veidā mēģina atgūt Zandu. Tādēļ 31.martu, kad stāties spēkā Civilprocesa likuma grozījumi, sieviete gaida gluži kā Ziemassvētkus bērnībā. Tas ļaus uz noteiktu laiku tiesai prasīt pagaidu aizsardzību pret vardarbību, kas var nozīmēt, piemēram, liegumu tuvoties vai sazināties ar Zandu. «Ir ļoti grūti, ja tev visu laiku čakarē smadzenes, kad tu vēl neesi pilnībā nomierinājies,» saka sieviete.
Tieslietu ministrijas Civiltiesību departamenta direktore Dagnija Palčevska skaidro, ka smagākie pagaidu aizsardzības līdzekļi būs pienākums pamest dzīvesvietu, kā arī aizliegums tuvoties mājoklim. Tiesa tos varēs piemērot uz 30 dienām arī gadījumos, ja cietušais pret varmāku tālāk necels prasību, piemēram, par laulības šķiršanu vai kopīpašuma dalīšanu. Savukārt, ja prasība tiks celta, tad pagaidu aizsardzību varēs pagarināt. «Līdz ar prasības celšanu cietušais uzreiz iegūst tiesības prasīt pagaidu aizsardzības turpināšanu uz visu tiesvedības procesa laiku un pat pēc tam, kad tiek pieņemts gala nolēmums. Ja ir runa par smagākajiem ierobežojumiem, kad ir pienākums atstāt mājokli vai aizliegums tuvoties mājoklim, tos iespējams turpināt arī 30 dienas pēc sprieduma,» stāsta Palčevska.
Savukārt, ja varmākam tiks piemērots kāds no vieglākiem pagaidu aizsardzības līdzekļiem (pie tādiem pieskaitāms aizliegums uzturēties konkrētās vietās, satikties ar cietušo un uzturēt ar viņu fizisku vai vizuālu saskari, jebkādā veidā sazināties ar viņu, tostarp ar citu personu starpniecību, kā arī liegums izmantot cietušās personas datus), tie varēs darboties gadu pirms un pēc tiesvedības procesa.
Latvijai neglaimojošu ainu atklāj marta sākumā publicētais Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūras pētījums par dažāda veida vardarbību pret sievietēm. No fiziskas vai seksuālas vardarbības, iespējams, arī abām reizē, savas dzīves laikā ir cietušas 32% Latvijas sieviešu, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropā. Turklāt 5% jeb 42 070 ar to saskārušās pēdējā gada laikā. «Ja pēdējā gadā no partnera vardarbības cieta 42 070 sieviešu, tad, pat pieņemot, ka šajā gadā pret katru bija vērsts viens vardarbības akts, sanāk, ka katru dienu Latvijā no partnera fiziskas vai seksuālas vardarbības cieš 115 sievietes,» saka Labklājības ministrijas pārstāve Viktorija Boļšakova.
Visu rakstu par likuma grozījumiem, kas pasargās no vardarbības cietušas sievietes, lasiet 28.marta – 3. aprīļa žurnālā Sestdiena!