Draudi nogalināt ir jāuztver nopietni – tāds ir pirmais secinājums pēc plašu rezonansi izraisījušās slepkavības Jēkabpilī. Sabiedrība viļņojas ne tikai tāpēc, ka slepkava nav notverts. Sieviete, kuru 16. aprīlī Jēkabpils novadā viņas bērna un mātes acu priekšā nodūra bijušais vīrs Leons Rusiņš, nav pirmais upuris, kurš ir valsts struktūrās meklējis aizsardzību pret nogalināšanas draudiem un nav to saņēmis. Taču valsts un sabiedrības attieksmi raksturojošākais gan. Rusiņš savu bijušo sievu vajāja un viņai draudēja mēnešiem ilgi, un viņa par to policijai ziņoja regulāri, bet nosargāta netika, lai gan Rusiņam bija noteikts aizliegums viņai tuvoties.
"Sliecos domāt, ka tas diemžēl ir tipisks gadījums," sarunā ar SestDienu par vardarbību ģimenē saka psiholoģijas zinātņu doktore, klīniskā psiholoģe Marija Ābeltiņa.
Ko jūs nodomājāt brīdī, kad uzzinājāt par Jēkabpils traģēdiju?
Pirmais, protams, bija liels šoks un milzīgas skumjas par to, ka kaut kas tāds notiek. Bet kaut kur laikam bija arī tā sajūta, ka tas nav absolūts pārsteigums. Vienpadsmit gadu nostrādāju krīžu un konsultāciju centrā Skalbes, tur esmu daudz dzirdējusi šos stāstus gan par vajāšanu, gan ārkārtīgi cietsirdīgu izturēšanos no dzīves partnera puses pret sievietēm, tāpēc ziņa par Jēkabpils traģēdiju manī raisīja atmiņu vilni par tiem agrākajiem gadījumiem.
Vai šo agrāko gadījumu skaitā bija arī vardarbība ar letālu iznākumu?
Paldies Dievam, tajā laikā, kamēr es strādāju Skalbēs, tādu gadījumu nebija. Bet bija gadījumi, kur letālam iznākumam bija ļoti tuvu.
Visu sarunu lasiet žurnāla SestDiena 12. - 18. maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!