Kā Karību salu valstiņa Antigva un Barbuda pamanījās vairākas reizes izdot īpašas pastmarkas arī savai trešajai salai Redondai, lai gan šī sala ir neapdzīvota, tā Latvijas pasts varētu izlaist skaistas markas ar uzrakstu Moricsala. Tēmu te pietiktu vairākiem izlaidumiem, sākot ar salas bagātīgo putnu un kukaiņu faunu un retajiem augiem, un beidzot ar vēsturi, kur varētu attēlot gan uz salas atrastās akmens laikmeta cilvēku apmetnes, gan salas vārda devēja Saksijas grāfa Morica dēkainās gaitas vairākās Eiropas valstīs.
Turklāt, ja nu reiz neatkarības tapšanas peripetiju rezultātā vienīgā Latvijas teritorijai reiz piederējusī ārējā sala, Roņu sala, nonāca Igaunijas īpašumā, mēs varētu ar Moricsalas pastmarkām celt savu nacionālo lepnumu, rādot, kāda īpaša mums ir iekšējā sala. Šogad mēs šajā ziņā igauņu pašapziņai varētu iezāģēt īpaši. Jo šogad aprit simt gadu kopš Moricsala kļuvusi par rezervātu, un juridisku dokumentu rūpīgāki pētītāji apgalvo, ka tieši Moricsala, nevis 1910.gadā dibinātais Vaikas salu rezervāts (trīs miniatūras akmens saliņas Vilsandi salas rietumos), ir uzskatāma par pirmo rezervātu visā cariskajā Krievijā, kuras sastāvdaļas tolaik bija arī Baltijas Ostseeprovinzen Kurland, Livland und Estland. 1912.gada 6.jūnijs ir arī dabas aizsardzības sākums Latvijā, ja uz dabas aizsardzību raugāmies izplatītākajā, teritorālajā izpratnē, par kuras sākumu uzskata Jeloustonas nacionālā parka dibināšanu 1872.gadā ASV.