Nē, neko negribas dramatizēt un pārspīlēt – saspīlējuma un stresa starptautiskajā arēnā, un it īpaši šajā reģionā, kur vēl skaidrā un skaudrā atmiņā Padomju Savienības žņaudzējspēks, tāpat pietiek. Taču skaidrs arī, ka kaut kur kādā galvas nostūrī šie jautājumi patlaban ložņā pat visoptimistiskāk noskaņotajiem.
Drošības politikas pētniece Žaneta Ozoliņa, vaicāta, ko pati darītu, ja būtu karš, atbild nevilcinoties: “Prom es nebrauktu.”
“Es noteikti brēktu pa visu pasauli par to, kas notiek. Mēģinātu piedalīties informācijas izplatīšanas darbā, kas varbūt palīdzētu politiķiem, lai viņu lēmumus, kas pieņemti nacionālā līmenī, atbalstītu arī starptautiski,” viņa vēl piebilst. Un kāda būtu jūsu atbilde?
Taču šonedēļ SestDienā arī par vēl citādām cīņām – par to, kā atrast spēku sevī un tikt galā ar pavisam personīgiem pārbaudījumiem, kas gluži tāpat piezogas nemanot un negaidīti. Kā tos pārvarēt? Uz ko tādos mirkļos paļauties? Un ko tie mūsos maina – kā liek pārvērtēt un novērtēt līdzcilvēkus, mirkļus, it kā pavisam mazas lietas?
“Ja stāvi bezdibeņa malā, tas aicina apdomāties, kas dzīvē ir svarīgs: par ko cepties un par ko varbūt ne, jo laiks paiet ātriem soļiem. Agrāk pret šo parādību izturējos vieglprātīgi,” daloties ļoti personīgos pārdzīvojumos par pēdējā laika pārbaudījumiem, atzīst čelliste Marta Sudraba. “Esmu tagadnē, vairāk nekā jebkad iepriekš. Mana vērtību skala ir mainījusies. Ja cilvēkam viss ir, viņš par maz priecājas par to, kas viņam ir. Gluži vienkārši viņam tas šķiet pašsaprotami. Sliktā ietekmē šūmējamies, labo nepamanām. Mēs to neatzīmējam. Neapstājamies, nepadomājam, kautrējamies pateikt paldies, varbūt aizmirstam veltīt kādu labu vārdu, piezvanīt.”
Secinājums viens: pašiem sev atkal un atkal jāatgādina senā patiesība par to, ka dzīve gluži vienkārši ir par īsu, lai to dzīvotu pienākuma pēc un kāda cita dēļ. Situācijās, kad šķiet – visapkārt viena vienīga pulvermuca –, šī atskārsme ir vēl vērtīgāka. Prom es nebrauktu. Bet ko vēl?
Šīs SestDienas, 25. februāra – 3. marta numurā lasiet:
SestDienas SALONS. Jādzīvo nost! Nekavējoties. Čelliste Marta Sudraba (46) par izturību, disciplīnu, iekšējo mieru un to, kā mainās dzīves vērtību skala. Par lapaspusēm, kas cilvēkos atveras pārbaudījumu brīžos, un kāpēc viņa dievina Vīni, kuru tagad sauc par mājām.
FOKUSĀ. Spēle bez noteikumiem. Par Ukrainu kā Krievijas spēļu laukumu, Krievijas pazaudēto identitāti un zīriņu Latviju saruna ar drošības politikas pētnieci Žanetu Ozoliņu.
TĒMA. Darba vergi būt vairs negribam. Kā pēc pandēmijas un tālākā nākotnē mainīsies darba dzīve? Jau tagad skaidrs: daudz kas no tā nebūs pēkšņi pārsteigumi, bet arī patlaban jūtamas likumsakarības.
JAUNAIS BAUHAUS. Māksla uz sienām. Atslēga ir cilvēkos, idejās un to paplašinātajā realitātē. Tā droši var teikt, klausoties stāstā par Kuldīgas Ielu mākslas festivāla rašanos, kas pilsētas mūrus padarījis krietni interesantākus un piesaistošākus. Lai arī pandēmijas sākums strauji licis mainīt taktiku, sākotnējā doma ir īstenojusies un ar to viss nebeigsies.
LAIKA MAŠĪNA. Salemas raganu “atklāšana”. Pirms 330 gadiem Jaunanglijas miestiņā Salemā (Seilema) sāka tiesāt trīs sievietes, kuras apsūdzēja burvestībās, – tas bija tikai iesākums vairāk nekā gadu ilgušajām bēdīgi slavenajām Salemas raganu prāvām, kas noveda pie 20 cilvēku sodīšanas ar nāvi.
TUVPLĀNĀ. Lai nekad vairs nesatiktos. Kaspara Putriņa (52) klavesīnu būvēšana pērn dokumentēta filmā, bet ikdienā mums apkārt skan caur viņa dzirdes filtru izlaisti ieraksti. No tiem vairāki nominēti arī šā gada Zelta mikrofona balvām, ko piešķirs 26. februārī.
Kā arī ŠONEDĒĻ, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, KULTŪRIZKLAIDES DEVA, SestDienas VAKARIŅAS, KINO, ZIRNIS ĒD, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, SMALKĀS APRINDAS un ANEKDOTES.
Viso pilsētām
pari