Daba ienāk pilsētā. Patiesībā tā nekad nav bijusi prom no pilsētas, bet ir pienācis laiks, kad arī savā domāšanā sabiedrība sāk saskatīt dabu kā pilsētas daļu. Pārmaiņas notiek strauji. Iespējams, tāpēc, ka acis turam vaļā un redzam, kā notiek citviet. Un tad sagribas, lai arī pie mums nebūtu jāizvēlas starp pilsētu, drošu staigāšanu un dabu.
Domāt, ka pilsēta paredzēta tikai darbam un mašīnai, ir tas pats, kas uzskatīt, ka guļamistabā var tikai gulēt. Par šīs domāšanas maiņas simbolu var uzskatīt nesen no Rīgas autoostas pārstādīto ozolu. Tas bija sarežģīts process, kas izmaksāja vairākus desmitus tūkstošus eiro. Domājams, vēl pirms dažiem gadiem šīs transplantācijas operācijas idejas autors būtu saņēmis lielākā idiota ordeni, un dabai draudzīgākais risinājums būtu šo ozolu prasti novākt un kaut kur vietā iestādīt citu – jaunu. Tagad droši var teikt, ka koku aizstāvji ir gatavi burtis- kā nozīmē iziet ielās katru reizi, kad kaut kur grasās izcirst skaistas liepas vai kastaņas, lai kaut ko uzbūvētu. Tāpat pilsētnieki novērtē iespēju rušināties savos dārziņos vai pat tikai atsevišķās dobēs, līdz kurām var aizsoļot kājām. Un nu pilsētās parādās arī pļavas. Tātad veidojums, kas nav tikai gluds mauriņš, bet zāle ar krāsainiem ziedaugiem, kurā mudž no tauriņiem, vabolēm un bitēm.Savā ziņā tieši tās ir viens no jaunās domāšanas uzskatāmākajiem piemēriem.
Pļavu atgriešanās
Esmu tik veca, ka atceros laikus, kad Pļavniekos bija ne tikai blokmājas, bet arī pļavas. Izej cauri mežam – tur govis ganās. Vai pat neej cauri mežam, bet aizvazājies aiz Salnas ielas – tur pļavu pļavas. Tobrīd tur staigāt un lasīt krāšņās puķes mani baigi neinteresēja, jo laukos taču bija viss tas pats. Taču nu vairs nav ne laukos, ne Pļavniekos. Vai tagad kādam vairs var izskaidrot, ka šīs apkaimes nosaukums radies pļavu dēļ? Nereāli.
Latvijas dabiskās pļavas ir gandrīz pazaudētas. Pirms 100 gadiem aptuveni 30% Latvijas teritorijas klāja pļavas. Tagad tie ir tikai 0,7%. Šie skaitļi varētu likt domāt, ka pļavu puķēm nepieciešams kāds unikāls elements, kas ir ļoti rets un mūsdienās vairs grūti dabūjams. Piemēram, uz katru hektāru pļavas nepieciešams pa sudraba pieclatnieka monētai, vai arī jāiesmērē augsne ar slaveno Ulmaņa sviestu un bekonu. Bet nē, nekā tik nereāla. Izrādās, pļava vienkārši ir jāfrizē. Viens variants – kāds zālēdājs, piemēram, govs, zāli apēd. Otrs variants – pēc tam kad ziedi noziedējuši, pļava jānopļauj un jāsavāc siens. Izklausās izdarāmi, bet tā notiek aizvien retāk.
Pērn Rīga apņēmās kļūt par pilsētu ar dabiskajām pļavām. Tas nenozīmē apbūvi iemainīt pret govīm. Sadarbībā ar Latvijas Dabas fondu (kas ir pļavu aizbildnis XXI gadsimta latviešu mitoloģijā) nolemts izmēģināt pārdesmit vietās iesēt pļavas augus, kas apmēram turpat vai kaut kur netālu varētu būt auguši. Arī Salaspilī plānots paskatīties, kas sanāks, ja pareizo mauriņu nomainīs pret dabisku pļavu. Un šie Latvijas piemēri nav unikāli – arī citur Eiropā, kur pļavas pazaudētas, notiek naski mēģinājumi pilsētā ar to palīdzību ievest ne tikai zaļo, bet arī citas krāsas.
Nullīte nav vienīgā frizūra
Pēdējās desmitgadēs par krietnu un kārtīgu pilsētas zālāju kļuvis tāds, kas gludi nopļauts un kur neiedrošinās galvu bāzt ne pienenes, ne pelašķis. Rīgā pat bijuši noteikumi, ka zālei nebūs augt augstāk par 20 centimetriem – viss, kas ir garāks, riskē izpelnīties nosaukumu "džungļi" vai "nekopts kakts". Līga Apsēna, Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta Vides pārvaldes Dabas un apstādījumu nodaļas galvenā speciāliste, stāsta, ka pērnvasar pēc karstām diskusijām saistošie noteikumi mainīti – nu neapbūvētās teritorijās zāle var būt garāka par 20 centimetriem. Tas gan nenozīmē, ka pļaušanas arods pilnībā jāaizmirst – ir jāpļauj divas reizes gadā, taču no tā jau izriet pirmā labā lieta: tā sanāk "ietaupīt" vairākas pļaušanas reizes, kas noved gan pie darba stundu, gan degvielas ietaupījuma. Tiesa, dabisko pļavu uzturēšana uzreiz nenozīmē paradīzi zemes virsū un iekrātās naudas lietu no debesīm – lai uzturētu pļavu, kurā aug arī pļavas puķes, nopļautā zāle jānovāc.
Pa vecai modei laukos to darīja govis, kas zāli ievāca savā vēderā, vai arī cilvēki, kas šos augus sameta siena kaudzēs, lai siens ziemā nonāktu govs silē. Parastā pilsētas pļaušana nevainagojas ar zāles savākšanu – nopļautais paliek zemē, drīz sadalās un atkal baro zālienu. Izklausās garšīgi un labi, bet tāda regulāra barošana tieši dabiskajām pļavām nepatīk. Protams, arī tad, kad par pļavas pļaušanu rūpējas govis, pļava tiek barota ar govs pļekām. Taču šajā gadījumā govs savu dabīgo mēslojumu noliek konkrētā vietā, kur tad arī ir barības vielu sprādziens, un tas netiek vienmērīgi izsmērēts pa visu pļavu. Arī tas dod savu daudzveidību: ir bagātīgi paēdušie zemes pleķi, un ir lielākā daļa košās pļavas, ko varētu uzskatīt par visai liesu. Un pie katra galda – pie bagātīgā un pie diētiskā – sēž dažādas augu sabiedrības.
Zāles novākšanu, protams, var uzskatīt par bezdievīgu čakaru, bet to var arī uzlūkot kā iespēju, piemēram, iegūt lielisku mazdārziņu mēslojumu, zāli sakompostējot. Kāpēc veikalā pirkt augsnes uzlabotāju, ja var to nepirkt, bet saražot paši? Protams, pastāv cerības, ka kādreiz kārtīgi kompostēsim Rīgas bioloģiski noārdāmos atkritumus, bet piezvaniet tad, kad šī iespēja lielākajai daļai ļaužu tiešām būs pieejama un cilvēki būs iemācījušies šķirot šos atkritumus bez būtiskiem piemaisījumiem. Rietumeiropas pieredze rāda, ka tas varētu aizņemt gadu desmitus. Bet tīru zāli varam dabūt tūliņ. Turklāt arī mazdārziņu renesanse pilsētā sākusies. Tajos, protams, var izaudzēt tomātus, dilles un gurķus, bet pārtikas ieguve nav ne vienīgā, ne galvenā mazdārziņu funkcija. Ļoti iespējams, lētāk ir aiziet uz veikalu un dārzeņus nopirkt, taču šeit cilvēki izbauda rakņāšanos pa zemi, bērni pēta sliekas un vaboles, kā arī ierauga savus pirmos pavasara taureņus un zīlē, ko gan to krāsa liecina par gaidāmo vasaru. Šeit cilvēki nāk būt dabā, joprojām esot pilsētā, – un tieši to jau arī nozīmē mūsdienīga pilsēta.
Apdrošināšanas tirgus
Tātad viens iemesls, kāpēc pļaut retāk un ļaut augiem sasniegt ziedēšanas vecumu un sēklu birdināšanas nedēļas, ir slinkums. Jāpļauj retāk. Un, ļoti iespējams, līdz ar klimata pārmaiņām šis kļūs par vēl svarīgāku iemeslu. Augšanas sezona Latvijā pagarinās – ziema dod ceļu pavasara plaukšanai arvien agrāk. Ja līdz šim bijušas nepieciešamas, teiksim, piecas pļaušanas reizes, lai uzturētu zālienu gludu un perfektu, varbūt pēc desmit gadiem vajadzēs septiņas reizes. Tātad īstais laiks atbrīvoties no šīs zālāju skūšanas modes, lai paši nebūtu pārstrādājušies, tik pļaujot un pļaujot. Atgādinu: šī nav izvēle starp gludu mauriņu un aizaugušiem džungļiem. Dabiskās pļavas pļauj, un, kā iepriekš minēts, tieši nepļaušana un neganīšana ir viens no iemesliem to bojāejai.
Polijas pieredze rāda, ka ir vēl viens iemesls, kāpēc perfektā mauriņa iemainīšana pret dabisku pļavu ar dažādiem ziedaugiem varētu kalpot kā apdrošināšana pret klimata pārmaiņām. Viņi pamanījuši, ka šīs daudzveidīgās pļavas ir izturīgākas pret izžūšanu ilgstošā karstumā un sausumā. Tam varētu būt vairāki iemesli. Pirmkārt, garāka zāle pasargā pati sevi – no augsnes iztvaiko mazāk ūdens. Otrkārt, augu dažādība rada augsnes organismu dažādību. Ja augsnē ir daudz mazu mošķīšu, tie var panākt, ka ūdens tajā uzturas ilgāk. Līdzīgi novērots arī bioloģiskajā lauksaimniecībā – šādi apsaimniekoti dārzi un tīrumi ir izturīgāki pret sausumu nekā tie, kur strādā un smidzina intensīvi. Es saprotu, ka ir februāra vidus un šķiet, ka karsts šeit nekad nav bijis un nebūs, bet mēģiniet atcerēties pagājušo vasaru! Bija ilgstošs karstums, un zāle Rīgā bija izžuvusi. Toreiz arī Rīgas domē tika lemts, ka nekas šausmīgs nenotiks, ja "parastos" zālājus neskūs, līdzko tie sasnieguši 20 cm garumu, – tas pasargāja šo zāli no tūlītējas izdegšanas pēc pļaušanas. Rūta Sniedze, Latvijas Dabas fonda zālāju eksperte, kas savu roku pielikusi pilsētas pļavu tapšanai, norāda, ka tieši tā arī būtu jārīkojas: jāskatās ārā pa logu, nevis kalendāros un tabulās un pēc esošās situācijas un laikapstākļiem jāvērtē, ko darīt. Protams, iespēja jau februārī zāles pļaušanu ieplānot tieši 15. maijā, 20. jūlijā un 30. septembrī pulksten deviņos no rīta sniedz savas ērtības, taču diez vai ir baigais gandarījums redzēt, ka tavs darbs, kas izdarīts nelaikā, nav devis nekādu labumu.
Kamēr apdrošināšanas kompānijas nenāk klajā ar jauniem produktiem, kas palīdzētu apdrošināties tieši pret vides pārmaiņām, to turpina darīt dabiskās ekosistēmas. Viens no iemesliem, kāpēc vispār būtu nepieciešama kaut kāda augu daudzveidība arī pilsētā, – šajās augu sabiedrībās dzīvo, strādā, atpūšas un barojas apputeksnētāji. Pagājušās nedēļas SestDienā rakstījām par Rīgas bitēm, kas ir rādītājs, ka viss vēl nav zaudēts un ka vismaz liepu trūkumu pilsētā pārmest mums nevar. Taču jāsaprot, ka no bitēm nerodas bioloģiskā daudzveidība. To varētu uzskatīt par šīs daudzveidības pkalpojošo personālu (kurš, protams, ir svarīgs, lai šo daudzveidību uzturētu). Apputeksnētāji ierodas tad, ja ir augi. Atgādināšu, ka te nav runas tikai par mājas bitēm. Kopā ar entomologu Voldemāru Spuņģi esam uz pirkstiem saskaitījuši, ka Latvijā apputeksnēšanas arodā strādā ap 6000 kukaiņu sugām: apmēram 360 bišu sugu, 2500 tauriņu, 2000 mušu un odu, 1000 plēvspārņu, vairāki simti vaboļu sugu. Uz dažādām apputeksnētāju sabiedrībām varam cerēt tad, ja varam piedāvāt augu daudzveidību. Un pats galvenais: priekš kam mums tie apputeksnētāji? Arī pilsētā cilvēki gaida augļus. Šeit ir ābeles, ķiršu koki, bumbieres. Šeit atdzimst mazdārziņi, un pat uz balkona iestādītais tomāta stāds gaida apputeksnēšanu – neapputeksnēts zieds nekādus augļus nedos. Šobrīd neviens nesaka, ka Latvijā vai tieši Rīgā trūktu apputeksnētāju, taču katrs solis un katra apdrošināšanas polise, kas mūs attālina no šādas apokalipses, ir tā vērti.
Kas sanāks?
To, kas sanācis no pērn sasētajām pilsētas pļavām, vēl tikai vērtēsim. Vai būs sanācis ietaupīt uz pļaušanas rēķina, vai tomēr citas izmaksas būs bijušas pārāk būtiskas, lai dabiskās pļavas varētu uzskatīt par budžeta klases pasākumu? Līga Apsēna no Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta norāda, ka to pa īstam varēsim vērtēt gada beigās, kad jaunās pļavas būs izdzīvojušas sezonu. Arī Rūta Sniedze norāda, ka ir iespējams aptuveni nojaust, kas notiks šajās teritorijās. Jaunajās pļavās, kuru zeme pērn ecēta, lai tajās sasētu sēklas, visticamāk, šogad būs arī nezāles, kam patīk tukša vieta. No tā nevajag baidīties. Taču pēc vairākiem gadiem, kad ziedaugi iedzīvosies, augsnē būs blīvs sakņu tīkls. Šāda vide nezālēm nepatīk, un tās vienkārši dosies laimi meklēt citur. Cik un kādas sugas būs šajās pilsētas pļavās – to ir grūti paredzēt. Daļa iesētā izaugs, daļa ne. Daļa šo ziedaugu ir gatavi augt teju jebkur, kur tos iesēj, bet citi gatavi augt tikai rokrokā ar kādu konkrētu augsnes sēni vai baktēriju. Ne mēs pārzinām katra auga prasības, ne mēs pārzinām, kādi tieši mikroorganismi ir augsnē. Ir ārkārtīgi daudz nezināmo, kas apdziedāti Latvijas zinātnes populārākajā hitā "par šo pētījumu nav".
Latvijas Dabas fonds, sējot pilsētas pļavas, gan šajā augsnē ir iejaucis arī augsni no jau esošām dabiskajām pļavām no Latvijas laukiem – tieši tādēļ, lai nodrošinātu šķipsniņu dabiskām pļavām raksturīgo augsnes mikroorganismu. Londonas pieredze rāda, ka pļavās mierīgi var augt arī pļavas puķes, kas tur nav iesētas. Slavenie britu zinātnieki pieļauj, ka vietās, kur perfekts mauriņš nomainīts pret daudzveidīgu pļavu, augsnē dusējušas dažādu ziedaugu sēklas pat vairākas desmitgades un gaidījušas, kad reiz pienāks īstie apstākļi izdīgšanai. Un tie pienākuši. Rūta Sniedze skaidrojumu papildina: tikpat labi var gadīties, ka sēklas nevis tur jau bijušas, bet atvestas ar augsni no citurienes. Arī Rīgas gadījumā varbūt tieši tajā augsnes spainī, kas pārvests no laukiem uz pilsētu, ir tādu ziedaugu sēklas, kas vēl nav deklarējušies Rīgā. Tāpat sēklas var atrasties uz traktora riepām vai uz lāpstas, ar kuru rakts dažādās vietās. Un arī dabīgie sēklu pārnēsātāji – putni un vējš – nav atcelti. Vārdu sakot, gan jau kaut kas no iesētā neizaugs, un gan jau izaugs arī kas tāds, kas nav sēts. Visticamāk, sugu daudzveidība nesasniegs to līmeni, kāds ir Latvijas lauku krāšņākajās pļavās, kas veidojušās simt gadu. Zālāju eksperte gan norāda, ka sugu skaits arī nav nekāds pašmērķis, uz ko jātiecas par visām varītēm. Drīzāk mērķis ir dot iespēju cilvēkiem iepazīt šos augus, iebrist pļavā, pasmaržot to un mājās aiziet ar mazu puķu pušķīti.
Ļausim augt pašām
Šie daži desmiti pļavu pilotprojektu, protams, ir lieliska iniciatīva, taču, manuprāt, to galvenā vērtība būs iespēja parādīt, ka retāka pļaušana mūs nepadarīs par krūmiem aizaugušu nostūri un dos iespēju vasarā svētkos cilvēkiem dāvināt nevis Kenijas rozes vai Nīderlandes tulpes, bet gan margrietiņas, kas saplūktas pa ceļam no skolas uz mājām. Un tad, kad ļaudis to redzēs savām acīm, ļoti iespējams, fleksiblāka pieeja pļaušanas jautājumam kļūs par normu un nekādas pļavu puķes nebūs jāsēj – tās augs pašas, jo radīsies attiecīgi apstākļi.
Te vēlreiz jāatgādina, ka dabisko ziedaugu pļavu teritorijas nekonkurē ar apbūvi vai ceļiem – neviens negrasās nojaukt Kongresu namu, lai iesētu gaiļbiksītes. Nav izvēles starp Rail Baltica dzelzceļu un nārbuļu ceļu. Šīs pļavas ir veselīgāks aizstājējs jau esošiem zālājiem, kuru uzturēšana un pārpļaušana mums pašiem sagādā grūtības. Tās var būt daudzdzīvokļu māju pagalmos, ceļmalās, tās var būt apļveida krustojumu vidučos. Piemēram, Lielbritānijas pilsētā Lesterā pļavu augi ir sasēti pat uz sabiedriskā transporta pieturu jumtiem. Vieta ir!
Pērnajā vasarā par to, vai un kā dabiskās pļavas ieviest Rīgā, bija karstas diskusijas. Dažiem satraukumu radīja iespēja, ka no šīm pļavām tūristiem uzglūnēs un uzbruks čūskas. Neesmu dzirdējusi par biežiem čūsku uzbrukumiem dabisko zālāju tuvumā. Pat mans tēvs, kurš burtiski dzīvo Randu pļavās, nekad nav sūdzējies par šādu likstu. Tiesa, tie ir tikai mani novērojumi un mana pieredze, kas nav ne plika graša vērti. Ja nu tomēr kādam tās čūskas uzbrūk, tad atcerēsimies, ka pļavu puķīte sarkanā spulgotne (Silene diocia) palīdz pret čūsku kodumiem.
svaigiem dārzeņiem
1. Viso pilsētām
pari