Argumenti, kurus min Latvijas Nacionālo bruņoto spēku komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, skaidrojot savu 25. oktobra paziņojumu par lēmumu atkāpties no amata pirms pilnvaru termiņa beigām, tātad nevis 2018. gadā, bet jau nākamā gada sākumā, ir pietiekami pamatoti, lai tos respektētu. 2017. gada 28. februārī Graubem paliks 60 gadu, mūsu bruņoto spēku komandieris viņš ir bijis kopumā desmitarpus gadu, ilgāk nekā jebkurš šajā amatā, un tik ilga vienas personas atrašanās militārās piramīdas spicē tiešām var bremzēt tās attīstību un citu augstāko virsnieku karjeras iespējas. Turklāt ir pabeigti tādi lieli darbi kā apstiprināts NBS attīstības plāns nākamajiem 12 gadiem, aizsardzības budžets un valsts aizsardzības operatīvais plāns. Tajā pašā laikā Graubes pieredze, personības starojums un patriotiskā stāja īsti neļauj noticēt, ka viņa sapnis nu būtu baudīt pensijas jaukumus, tāpēc nevar atmest versijas, ka šī pirmstermiņa atvaļināšanās saistīta ar agrāku vai vēlāku iesaistīšanos politikā – ko pats Graube, starp citu, nav izslēdzis –, kurā viņš varētu droši pretendēt uz visaugstākajiem amatiem.
Sarunā ar SestDienu Graube atzīst: lai gan viņš esot prognozējis iespējamās reakcijas, tomēr pēc sava paziņojuma ir jutis arī to, ka sabiedrībai tas nācis negaidīti. "Manuprāt, ir jānotic sistēmai, tam, ka esam radījuši pēctecību, kurā viss nav atkarīgs no viena uzvārda. Nāks nākamais uzvārds, un bruņoto spēku sistēma turpinās funkcionēt. Kā jau esmu teicis, nekas tajā nemainīsies ne par sekundi, ne centimetru. Ja man nebūtu pārliecības, ka pēctecība un lēmumu pieņemšana tiek garantēta, es droši vien neatvaļinātos. Kāpēc to paziņoju tieši šobrīd? Nekad nebūs tāds brīdis, par kuru varētu teikt, ka nu gan pilnīgi droši var iet prom. Taču nav vairs 90. gadi, kad tiešām kāda komandiera aiziešana varēja būtiski ietekmēt sistēmu."
Valsts prezidents un aizsardzības ministrs jau agrāk esot bijuši informēti par Graubes nodomu atvaļināties. Agrāk tas netika publiski paziņots, jo lēmumu Graube pieņēma, balstoties arī uz situācijas attīstības vērtējumu. "Šobrīd ir pabeigts bruņoto spēku 12 gadu attīstības plāns un operatīvā valsts aizsardzības plāna, kā es to saucu, pēckrīzes, versija pielāgota jaunajai situācijai. Jaunajam komandierim būs ko īstenot."
Kad uzskaitu Graubem dažādās baumas par viņa paziņojuma iemesliem, sākot ar jaunu Ribentropa-Molotova paktu, sabiedrības neapmierinātību ar šaudīšanos Zemessardzes mācībās Salaspilī un beidzot ar to, ka Graube varētu būt nolūkots Valsts prezidenta amatam, ģenerālis atbild, ka sazvērestības teorijas nekomentēs. "Es pie dīvainajām baumām vēl piemetinātu, ka kaut kas neesot paticis Vašingtonai vai Kanādas karavīriem... Varētu pasmaidīt, ja tas nebūtu negatīvi, nepatīkami un pat traģiski. Visvairāk mani pārsteidz viens – tie, kam sazvērestības teorijas prātā, nevar pieņemt vienkāršu faktu, ka cilvēks var iet prom tāpēc, ka pēc zināma padarīta darba nevajag kavēt sistēmas dabisko attīstību; ka pie krēsla neturas tik ļoti, lai nelaistu nākamos, kas realizētu to, ko cits iesācis. Es esmu gandrīz vai vienīgais bruņotajos spēkos, kurš ir privileģēts palikt amatā ilgāk par pieciem gadiem, pārējiem to aizliedz likums! Bruņotajos spēkos neviens nevar dienēt ilgāk par 60 gadu vecumu, izņēmums ir komandieris, kuram likums ļauj dienēt līdz termiņa beigām. Es izvēlējos neizmantot šo privilēģiju un atvaļināties, tāpat kā atvaļinās visi bruņotajos spēkos."
Visu rakstu par aizejošo NBS komandieri lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!