Izguļ dzērumu kā kontrabass
Kopš orķestra dzimšanas 1926. gada rudenī, kad to kā nelielu četrpadsmit mūziķu ansambli Rīgas radiofonā sapulcēja diriģents Arvīds Pārups, tas radio (vēlāk – radio un televīzijas) pakļautībā strādāja līdz pat 1990. gadam, kad nonāca filharmonijas māksliniecisko kolektīvu saimē. Savukārt kopš filharmonijas likvidēšanas 1998. gadā LNSO ir patstāvīga valsts galvenā simfoniskā vienība.
Radio orķestrim bijis mēnesī jāizpilda desmit normu. Viena norma bija koncerts, 11 minūšu fonda ieraksts, parasts ieraksts vai televīzijas raidījums. "Ik nedēļu sniedzot koncertu, kopā mēnesī sanāca tikai četras normas. Trūkstošo vajadzēja aizpildīt ar ierakstiem. Ja braucām uz Maskavu un trīs nedēļas mēģinājām viena koncerta programmu, pēc tam nācās saraut – deviņas normas vienā nedēļā!" ar šausmām atminas Reinis Galenieks, orķestra vijolnieks no 1968. līdz 2005. gadam. Taču filharmonijā orķestris jau varējis galveno uzmanību veltīt koncertiem. Tie notika Lielajā ģildē un Rīgas Domā ar ērģelēm.
"Bija diezgan smagi, jo dažreiz nedēļā bija pat trīs koncerti, bet alga mums, tutti mūziķiem, – 100 rubļu uz papīra, koncertmeistariem – 150 rubļu. Rūpnīcās strādniekiem bija vairāk," pukojas Galenieks.
Savukārt Elmārs Zemovičs, kurš 27 gadus (1960– 1987) bijis orķestra obojists, neslēpj, ka pēckara gados orķestra disciplīnu apdraudējusi dzeršanas sērga. "Tolaik uz ielu stūriem bija letītes, kur pārdeva 100 gramu un maizīti zakuskai. Viens otrs pa ceļam uz darbu jau bija "pielasījies"." Angļu raga spēlētājs Aleksejs Lisenko, kurš orķestrī sēdējis Zemovičam tieši blakus, reiz ieradies tā sameties, ka vairs nevarējis paspēlēt.
Vīgners saucis orķestra inspektoram: "Viņš taču ir pillā! Aizej pārbaudi!" Taču inspektors pats bija sadzēries.
Reiz pēc koncerta Viļņā inspektors pat bijis sašutis, ka "mūziķi slikti uzvedušies un piedzērās pat tie, kuri vispār nedzer". Vecākie kolēģi tolaik stāstījuši leģendu par kādreiz izcilo klarnetistu Jāzepu Stupānu: "Viņš bija armijas cilvēks un kaislīgs makšķernieks, kuram patika iedzert. Vakarā ierāvis mūziķu kompānijā, viņš baidījies otrā rītā nokavēt darbu, tāpēc nolēmis palikt studijā. Ielīdis kontrabasa kastē un aizmidzis. Rīta raidījuma laikā piepeši ar lielu blīkšķi atveras kastes vāks, un laukā raušas Stupāns…"
Ar izsistiem korķiem
Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados koncertbraucieni notikuši gana bieži un veduši gan pa Padomju Savienību, gan sociālistiskā bloka valstīm. Mūziķi gan neko daudz neesot redzējuši. "No rīta ierodies, mēģinājums, un pēc koncertiem lielākā bauda ir iekrist gultā. Tik daudzās pilsētās ir būts, bet ne velna nav redzēts," errojas Arvīds Klišāns. No teju mēnesi ilgas turnejas pa Tālajiem Austrumiem viņš atminas vien to, ka trijos koncertos popularizējis latviešu mūzikas tēva Jurjānu Andreja Barkarolu.
Deviņdesmito gadu koncertturnejas bija fiziski smagas, ar diennaktīm ilgu braukšanu autobusos, ilgu nīkšanu rindā uz Lietuvas–Polijas robežas, pieturām Polijas ceļmalas krūmos un uzstāšanos ne tikai prestižajās koncertzāles. Tomēr mūziķi koncertceļojumos devušies nekurnot, jo tas bija ļoti nozīmīgs materiālais atspaids laikā, kad dzīvi satricināja naudas reformas un milzīga inflācija.
"Kad saņēmu rēķinus par dzīvokli, es raudāju, jo ar orķestrī nopelnīto algu nevarētu samaksāt. Glāba tikai šīs turnejas. Tie bija komercbraucieni, mērķis bija tikai viens – izdzīvot," stāsta vijolniece Sarkisjana.
"Nedēļām ilgi bijām garos pārbraucienos, krustu šķērsu no vienas pilsētas vai pat valsts uz otru. Ļoti bieži turpat autobusā arī nakšņojām. Labi ja katru trešo nakti tikām kādā Formulā vai citā lētajā ceļmalas viesnīcā. Taupījām, kā varējām. Pārtiku, cik vien spējām, ņēmām līdzi no mājām: sausās zupiņas, speķi, rupjmaizi, konservus, cietās desas.
Uz skatuves bija jāiet sakoptiem un starojošiem, nevarēja taču spēlēt saburzītās, netīrās kleitās, kreklos un frakās. Bet mēs dzīvojām autobusos!
Pat nevarējām atļauties izmantot benzīntanka dušu, ja tā bija par maksu," atceras arī altiste Olga Borodina.
Dāmas uz skatuves bieži gāja neizgulējušās un pārgurušas, tomēr smukas un spožas. Ledusskapju vecajos ikarusos nebija, un līdzpaņemtie produkti ilgstoši stāvējuši siltumā. Orķestra mūziķim Vadimam Beskrovnijam reiz tik spēcīgi sprāgusi līdzpaņemtā burka, ka viss vareni uzrūgušais saturs plaši izšķiedies pa viesnīcas istabiņas sienām. Lai pagatavotu ko siltu, visiem līdzi bijušas vārāmās spirāles.
"Štepseles" pārlodētas, lai tās varētu iespraust Rietumu standarta rozetēs. Kāds kolēģis viesnīcā izvārījis pat vistu, bet Klišāns reiz aizmirsis spirāli izslēgt un izdedzinājis galdā robu. Kad gadījies, ka vāra visi vienlaikus, kādā viesnīcā pat izsisti korķi. Satrauktajam personālam tad melots, ka mākslinieki gludinot koncerttērpus.
Vairāk par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra vēsturi un mūziķu gaitām lasiet kolorītiem atmiņu stāstiem un fotogrāfijām pārbagātajā Ineses Lūsiņas rakstā žurnāla SestDiena 4.-10.novembra numurā!
s