Pat man, kurš šai namā nav strādājis, kafejnīca ir labākā atmiņā nekā kases lodziņš, kurā izmaksāja honorārus (bankas karšu tolaik nebija). Varbūt tāpēc, ka netrāpījos Preses namā tajā 80. gados laikam gan vienīgajā reizē, kad te esot doti banāni, – tad droši vien stāvēšana rindā pēc šā brīvības simbola būtu manas spilgtākās atmiņas no šīs ēkas, katrā ziņā šo banānu došanas reizi atceras daudzi Preses namā strādājušie. Nez kāpēc liekas, ka dažs labs žurnālists uz savu redakciju augstākā stāvā nemaz nebrauca, bet, ieradies Preses namā, uzreiz devās uz Zebru vai labākajā gadījumā uzbrauca augšā nolikt somu un tad žigli atpakaļ – ar azerbaidžāņu, kā to tolaik sauca, konjaka palīdzību briedināt iekšējo pretestību padomju režīmam.
Vismaz tajā desmitgadē, kas sākās ar Preses nama redakciju korpusa novēloto atklāšanu 1978. gada sākumā un beidzās ar atmodu 80. gadu nogalē, alkohols cilvēkus te saistīja vairāk, nekā šodien saista sociālie tīkli. Patiesībā visvairāk kontaktu tika gūts nevis kafejnīcā, bet braucot kādā no četriem lielajiem liftiem – dažreiz, ieraudzījis kādā stāvā stāvam paziņu, tālāk nebrauci, bet kāpi ārā parunāties. Tomēr, izņemot dzeršanu, tikpat kā nekādu citu izklaižu tajos laikos nebija, un preses izdevumos arī lasāmā nebija daudz, un tas pats bija daudzvārdīgs.
Paradoksālā kārtā lasītāji vairāk lasīja nekā dzēra un rezultātā aizlasījās līdz atmodai, līdz tai drosmei, kurai viņus iedrošināja šie paši preses izdevumi, sākumā Ēzopa valodā, bet 80. gadu otrajā pusē arvien tiešāk. Tad arī izrādījās, ka padomju varas plāns iemitināt visus preses izdevumus vienā mājā, lai vienkāršāk pārraudzīt, nenostrādāja, un pēc tam, kad 1991. gada janvāra sākumā Preses namu ieņēma OMON, latviešu prese tomēr nesašļuka, bet sāka iznākt citur
Atklāts 1978. gadā (tipogrāfijas korpuss agrāk) un tolaik būdams viena no dažām padomju kapacitātes iespētajām augstceltnēm Rīgā (kopā ar 15 gadu celto viesnīcu Latvija un pašreizējo Zemkopības ministrijas ēku, kas otrā Daugavas krastā kuģotājam, no jūras nākot, kopā ar Vanšu tiltu maitā skatu uz Rīgas pili), šodien Preses nams izskatās kā nabaga radinieks Swedbank Saules akmens un Dvīņu torņu starpā, un tikai būvlaukums nojauktās Upju stacijas vietā rāda, ka ne šim namam vienīgajam neiet labi. Patiesībā Preses namam iet vissliktāk, tā liktenis jau ir izlemts, un atdzimt tas varēs tikai caur nojaukšanu. Ļoti vērtīgo zemesgabalu ar bijušo Preses namu viducī savulaik bija iecerēts pārvērst par iespaidīgu darījumu centru. Līdz ar krīzi ambiciozie plāni izčākstēja, un Latvijas kuģniecība (LK) īpašumu tagad cenšas pārdot. Lai gan vietai ir liels attīstības potenciāls, pašreizējā ekonomiskā situācija nav īpaši labvēlīga tik vērienīga projekta īstenošanai. Taču, ambiciozi vai mazāk ambiciozi plāni, tie visi paredzēja pelēko torni nojaukt, un nekas pagaidām neliecina, ka liktenis stāstiem apvīto Preses namu varētu saudzēt. Iesaldētais potenciāls Bijušā Preses nama teritorija ir Ventspils naftas (VN) grupas kompānijas Latvijas kuģniecība (LK) īpašumā kopš 2009. gada. Īpašuma kadastrālā vērtība ir 4,3 miljoni eiro, no tiem 5,8 hektārus plašais zemesgabals ir noteikts nepilnu 1,44 miljonu eiro vērtībā, bijusī tipogrāfijas daļa, kurā patlaban atrodas daži veikali, – 1,12 miljonu eiro vērtībā, savukārt augstceltne – 1,74 miljonu eiro vērtībā. Pārējo īpašuma vērtību veido vēl četras būves. Taču kadastrālajai vērtībai nav saistības ar pašreizējo tirgus vērtību.
LK meitasuzņēmums LASCO Investment cenšas namu pārdot, jo kompānijas bizness nav nekustamo īpašumu attīstīšana, bet gan kuģniecība, uzsver LK komunikācijas konsultants Artis Ozoliņš. Viņš apliecina arī VN grupas valdes priekšsēdētāja Roberta Kirkupa šā gada sākumā pausto – interese par Preses nama ēku ir bijusi, un sarunas ar potenciālajiem pircējiem par šo īpašumu joprojām turpinās. Īpašuma pārdošanas cenu Ozoliņš gan neatklāj: «Konkrētu pārdošanas laiku ir grūti noteikt, jo – kā jebkurā īpašuma tirdzniecībā – process ir cieši saistīts ar situāciju nekustamo īpašumu tirgū un vispārējo ekonomisko situāciju Latvijā.» Uz slikto ekonomisko situāciju, kas bremzē vērtīgā īpašuma pārdošanu, norāda arī SestDienas aptaujātie eksperti – Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis un nekustamā īpašuma kompānijas Arco Real Estate eksperts Guntis Kanenbergs.
Arhitektu Jāņa Vilciņa un Ābrama Misulovkina projektētais Preses nams tika celts speciāli preses vajadzībām. 1976. gadā darboties sākušās divstāvu tipogrāfijas jauda bija 1,5 miljardi iespiedvienību gadā. Iespiedvienību nosaukumu, proti, avīžu un žurnālu, bija maz, toties to tirāžas šodien šķiet pilnīgi fantastiskas, ja vēl ņem vērā, ka lielākā daļa materiālu bija ideoloģiski nebaudāmi vai ūdeņaini. Viens no izskaidrojumiem meklējams avīžu praktiskās izmantošanas iespējā – prese derēja gan iekuram, gan tualetē, jo tualetes papīrs bija baiss deficīts.
Tādas avīzes kā Cīņa, Padomju Jaunatne un vakara avīze Rīgas Balss maksāja divas kapeikas. Katram sociālistiskās sabiedrības slānim bija savs izdevums – īstenākajiem komunistiem Cīņa un par to vēl garlaicīgākais žurnāls Padomju Latvijas Komunists, komjauniešiem Padomju Jaunatne un žurnāls Liesma, Latvijas krievvalodīgajiem komjauniešiem Sovetskaja Moloģož, pionieriem Pionieris, oktobrēniem Zīlīte, sporta cienītājiem avīze Sports (dārga, veselas trīs kapeikas par četrām lapām), sievietēm Padomju Latvijas Sieviete, inteliģentiem Literatūra un Māksla, latviešu padomju literātiem Karogs, skolotājiem Skolotāju Avīze un žurnāls Skola un Ģimene, mediķiem un slimotājiem žurnāls Veselība, osvoboģīķeļiem Sovetskaja Latvija, kolhozniekiem žurnāls Lauku Dzīve, dārzkopjiem un biškopjiem Dārzs un Drava, televīzijas skatītājiem Rīgas Viļņi, kinoskatītājiem Rīgas Kinoekrāni, zinīšiem Zinātne un Tehnika, progresīvajiem trimdiniekiem vai tiem, kas labprāt būtu viņu vietā, Dzimtenes Balss.
Visiem domāti izdevumi bija žurnāli Zvaigzne un Dadzis, tie iznāca divreiz mēnesī. Arī Šahs un Dambrete bija, un faktiski tikai dabas aizsardzības darbinieki lielajā Hruščova atkušņa preses izdevumu dibināšanas laikā bija nomuļļājušies un palikuši bez sava žurnāla, tātad Zaļās partijas muļļāšanās visās vides aizsardzības lietās mūsdienās ir lieta ar garu vēsturi. Reizi ceturksnī iznāca žurnāli Māksla un Rīgas Modes. Jau 1987. gadā Preses namā savu dzīvi sāka žurnāls Avots. Arī Lauku Avīze Preses namā parādījās vēlāk.
Žurnāla Deviņvīri redaktors Aldis Miesnieks, kurš Padomju Jaunatnes redakcijā nostrādāja daudzus gadus, bohēmas sakarā atgādina, ka neviena avīze nav iznākusi ar tukšām lapām. Sovetskaja Moloģož žurnālistus laikam gan nevarēja pārdzert neviena latviešu izdevuma redakcija, turklāt ideoloģiski stingrākajos izdevumos, piemēram, Cīņā, atklāta dzeršana skaitījās slikts tonis, tāpēc tajos tika dzerts redakcijas telpu klusumā, nevis kafejnīcā.
Pudeles tika nestas arī augšā uz redakcijām. "Reiz ar kolēģi izkrāvām to, kas redakcijas skapī pāris mēnešu laikā bija sakrājies, ar redakcijas mašīnu vedām tās nodot un par pudeļu naudu varējām nopirkt kasti šampanieša," atceras Miesnieks.
Agresīvu dzērāju bijis maz, kāds pārītis tikai Lauku Avīzē, viņu dēļ lifti dažreiz bijuši asiņaini. Arī bez visām asinīm lifti vismaz pāris reižu dienā iesprūda, bet vaina, lai gan mobilie telefoni vēl neeksistēja, parasti tika salabota dažu minūšu laikā. Vakaros gan dažs labs baidījās ar liftu braukt, nebūdams pārliecināts, vai tik vēlu montieris vēl atrodas darbā.
Ventilācijas Preses namā nebija, ziemā telpās bija auksti. Kafejnīca Zebra nebija vienīgā sabiedriskās ēdināšanas iestāde Preses namā. Uzreiz pa kreisi bija liela ēdnīca ar lielu rindu pusdienlaikā. Ēdienkartē – pa kādai zupai un šnicelei vai cīpslainam gulašam. Brokastīs – tikai ceptas olas un cīsiņi. Fotogrāfs Uldis Briedis, kurš 80. gados strādāja Padomju Jaunatnē, ar kolēģi bija ieviesuši vēl vienu kafejnīcu – Āgenskalna līča krastā, kurā reiz ar kolēģi Feliksu Zvaigznonu un kādu trauciņu bija piesēduši, un Uldim Feliksa stāvs šķitis kā Ļeņins Razļivā. Kopš tā laika šo pasēdētavu iesaukuši par Razļivu.
Bēdīgi slavens Preses nams kļuva ar vairākām pašnāvībām. Arī Aldim Miesniekam, redakcijas desmitajā stāvā uz balkona pīpējot, pāris reižu šādi garām lidotāji ir gandrīz cigareti aizskāruši. Pīpēt tajos laikos varēja faktiski visur, varbūt kādā mazajā kabinetā tikai ne. Toties nedrīkstēja svinēt Ziemassvētkus – Ziemassvētku vakarā, kā atceras viena no Padomju Jaunatnes žurnālistēm Inta Lehmusa-Briede, tika rīkotas tik garas sapulces, ka žurnālists nekad laikā netika mājās pie svētku galda.
Visu stāstu par Preses nama tagadni, nākotni un leģendāro pagātni lasiet 16.decembra žurnālā SestDiena!
dx
Edge
tālskatis