Tagad nāksies izdot žurnālu Ko stārķis tev nestāsta – tāda esot bijusi tviterpublikas reakcija uz 8. marta ziņu, ka vairs neiznāks žurnāli bērniem Zīlīte un Ezis. Lai gan ar Zīlīti kopš 1958. gada 1. augusta, kad tā sāka iznākt, uzaugušas vismaz trīs latviešu paaudzes, daudzu bērnu un viņu vecāku atmiņā tā visspilgtāk ir palikusi ar leģendāro 1989. gada marta numuru, kurā bija publicēts Māra Putniņa komikss Mums būs bēbis! – tajā skaidri un gaiši bija uzzīmēts un izstāstīts, kā rodas bērni.
"Linda, tu jau esi liela, tev laiks to uzzināt," apmēram tā māte nopietni, gandrīz svinīgi kādu rītu teica deviņgadīgajai Lindai Krūmiņai (tagad LTV Rīta Panorāmas sejai), sniegdama viņai šo žurnāla numuru.
Šajās dienās lasītie vērtējumi, ka Zīlītes slēgšana nozīmē drukātās latviešu bērnu preses galu, ir pārspīlējums – to varu teikt, zinot, kā mani vecākie mazbērni gaida žurnālu Ilustrētā Junioriem. Taču tas gan tiesa, ka ar Zīlītes aiziešanu beidzas vesels laikmets, ja vien tas nebeidzās jau mazliet agrāk un žurnāls to pat mazliet pārdzīvoja, balstīdamies uz saviem uzticamākajiem abonentiem – tām omītēm, kas pašas bija uzaugušas ar Zīlīti.
"Labdien, zēni un meitenes! Vispirms iepazīsimies. Es esmu Zīlīte. Apciemošu jūs kā ziemu, tā arī vasaru reizi mēnesī. Neprasīšu cienastu, kā citas zīlītes, manas pusmāsas, dara, bet gluži otrādi – atnesīšu jaukas bildes, pasakas, stāstus un dzejoļus." Tādas lietas Zīlīte solīja savā pirmajā ievadrakstā, un tāds arī bija žurnāla saturs gandrīz 60 gadu pie divām varām un pieciem galvenajiem redaktoriem. Hruščova atkušņa laikā okupētajā Latvijā sāka iznākt daudzi žurnāli, Zīlīte bija viens no tiem. Pirmā redaktore bija enerģiskā frontiniece Inese Spura.
Dzejniecei Inesei Zanderei, kas dzimusi vienā gadā ar Zīlīti, kā jau kopš četru gadu vecuma cītīgi lasošam bērnam, Zīlīte bija ļoti svarīga, lai gan tagad neko daudz no tās viņa neatceras: "Tas, kas palicis, ir dzejoļi, sevišķi – Ojāra Vācieša dzejolis par sirseni, kurš tiek atmaskots kā liekēdis un imperiālists. Vajadzētu no piemēra secināt, ka Zīlīte tajos laikos bija stipri ideoloģizēts padomju žurnāls, kāda tā patiešām bija, tomēr "sirseņa mācība" man ir cita: nevis par negantiem imperiālistiem, bet par dzejas ekspresiju. Vienkārši ļoti dinamisks dzejolis. Man ļoti patika žurnāla regularitātes un pārsteiguma efekts. Ikmēneša izdevumi, it īpaši, ja tie tiek abonēti, trenē bērna spēju pacietīgi gaidīt, pievērš uzmanību gada ritumam, un tie ir vienlaikus gan uzticami, jo patiešām parādās paredzētajā laikā, gan negaidīti un pārsteidzoši, jo nav zināms, kas tur šoreiz būs iekšā."
Jāteic, 80. gados Spuras vadītajā Zīlītē padomju ideoloģijas īpatsvars pieauga, dažubrīd sasniedzot pilnīgi nebaudāmus apjomus. 80. gadu otrā puse bija pārmaiņu laiks, Spuras frontinieki vairs nebija tik ietekmīgi, un, kā runā, ne bez Borisa Pugo iniciatīvas pirmā redaktore aizgāja pensijā.
Žurnāliste Daina Oliņa bija Zīlītes otrā redaktore no 1987. līdz 1999. gadam. Piedāvājums kļūt par Zīlītes redaktori Oliņai nāca laikā, kad viņa "klusi un mierīgi" strādāja žurnālā Skola un Ģimene. Ieteicēja varēja būt Monika Zīle. Sekoja visādas izklaušināšanas līdz pat apstiprināšanas braucienam uz komjaunatnes centrālkomiteju Maskavā.
Oliņa atceras, ka trolejbusā satikusi Jāni Baltvilku, tobrīd redzamāko latviešu bērnu dzejnieku, un šo tikšanos sauc par likteņa pirkstu. Oliņa Baltvilkam piedāvāja literārā redaktora vietu, un dzejnieks ar prieku šo piedāvājumu pieņēma, jo vienmēr bija gribējis strādāt bērnu žurnālā. Kopā abi Zīlītē aizvadīja brīnišķīgus gadus, Baltvilks esot teicis, ka nu viņš katru rītu ar prieku iet uz darbu un ar prieku atgriežas mājās.
Māris Rungulis Zīlītē sāka strādāt 1989. gada aprīlī, un viss pirmais darba mēnesis viņam pagāja, atbildot uz neskaitāmajiem par marta "Mums būs bēbis!" numuru sašutušo lasītāju zvaniem. Runguļa ideja bija no bērniem līdz 12 gadiem domātās Zīlītes atdalīt un izveidot kā patstāvīgu žurnālu pirmsskolas bērniem domāto Ezi, tas sāka iznākt 1992. gadā. Kopā ar Jāni Baltvilku, kurš 1999. gadā bija kļuvis par Zīlītes galveno redaktoru, un dabas fotogrāfu Andri Eglīti Rungulis jau tajā pašā gadā pārveidoja Zīlīti par dabas žurnālu bērniem.
Līdz 1996. gadam Zīlīte bija valsts izdevums, tad, kā saka Rungulis, ar varu tika atdots Privatizācijas aģentūrai. Lielās grūtības sākās krīzes gados, pēc tiem Zīlīte vairs neatguvās. Zīlītes stāsts ir kā minimodelis valstiskai attieksmei pret demogrāfiju un kultūru, un šī attieksme ir ciniska, uzskata Rungulis. Bet, ja žurnāls vairs nespēj audzināt ar mākslu, tam ir jāver vāki ciet uz mūžu.
Visu rakstu par leģendāro žurnālu Zīlīte lasiet šīs nedēļas žurnālā Sestdiena!
kadreiz
R