Jau tā sauktā spāņu gripa, kas acīmredzot bija pati iespaidīgākā no visām gripas pandēmijām (plosījās 1918.–1920. gadā, un no tās nomira, pēc dažādām aplēsēm, no 17 līdz 50 miljoniem vai pat vairāk cilvēku, tai skaitā dzejnieks Fricis Bārda un gleznotājs Jāzeps Grosvalds), laikabiedru atmiņās lielākoties ir tikai nenozīmīgs fons Pirmā pasaules kara un revolūciju šausmām, upuru lielo skaitu norakstot uz vispārējo kara radīto postu un haosu, nevis pašas slimības briesmīgumu – sarkanais mēris, pret kuru vēsturisku apstākļu un vientiesības dēļ latvieši izrādījās īpaši uzņēmīgi, tolaik bija daudz briesmīgāks par jebkuru slimību. Sekojošās gripas pandēmijas, ieskaitot 1968.–1969. gada Honkongas gripu, droši vien atceras tikai tie, kuriem kāds piederīgais nomiris no gripas komplikācijām. Putnu gripas, ebolas un cūku gripas gadījumos tikām cauri ar izbailēm un anekdotēm un arī ar sākotnēji nāvējošo AIDS, lai gan tas dabūja draudīgu latvisku nosaukumu "mērlis", iemācījāmies sadzīvot, pat neatsakoties no seksa, kur nu vēl no rokasspiedieniem.
Tāpēc tagad, pašu mājās pieredzot tik visaptverošu karantīnu, kāda stingrības ziņā īpaši neatpaliek no senāku gadsimtu mēra karantīnām (kas arī saprotams, jo zāļu pret Covid-19 jau nav!), neziņa un apjukums ir milzīgs: ja jau pie tik maza upuru skaita ir tik bargi pasākumi, vai tas nozīmē, ka lielākās briesmas vēl tikai priekšā? Tagad, XXI gadsimtā, kad tie, kas dzīvoja aukstā kara gados, jau bija paguvuši labi aizmirst vienas citas bailes – permanentās bailes no atomkara? Cik sevi atceros, 80. gadu vidū vismaz vienreiz tiešām Rīgā dzirdēju sirēnu, kuras nozīme man uzreiz nebija skaidra, un sajūta bija žņaudzoša: vai tiešām tas notiek?
Vēsture nebeidzas
Varbūt realitātes uztveres nobīdi 90. gadu sākumā veicināja Frensisa Fukujamas iemidzinošā tēze par "vēstures beigām", kurai nebija grūti noticēt pēc Padomju Savienības pārsteidzoši mierīgā sabrukuma? Ja kaut kam tādam notici, tad visi turpmākie sarežģījumi un krīzes šķiet negaidīta, grūti saprotama un grūti pieņemama atkāpe no lietu paredzētās gaitas, gluži kā nupat aukstās maija dienas – negaidīta atkāpe no mācības par klimata beigām globālās sasilšanas dēļ, kurai taču jābūt visspēcīgai, ja reiz tā ir pareiza. Patiešām, kāpēc 90. gadu vidū atdzīvojās Krievijas imperiālisms, kura rezultātā Latvijā pat Otrā pasaules kara beigas Eiropā arvien vēl piemin divos dažādos datumos, no kuriem viens ir staļiniskais? Kāpēc atjaunotā Latvijas valsts pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā ļāva tik brīvi darboties krāpniekiem noguldījumu firmās un bankās? Kāpēc 2000. gadu vidū Latvija, ieskaitot te strādājošās zviedru bankas, neņēma nopietni Zviedrijas 90. gadu sākuma pieredzi ar nekustamo īpašumu burbuli? Un galu galā kāpēc Ķīna ļāva Covid-19 tik brīvi iziet pasaulē? Netīšām vai tīšām?
Lai gan, ja Fukujamas tēzi par vēstures beigām atstājam vēsturei un ieslēdzam to funkciju, kas atslēdzas ātrāk un biežāk, nekā mums liekas, – atmiņu –, tad nākas secināt, ka dažādas krīzes arī mūs te ir pārbaudījušas no laika gala un arī darījušas stiprākus (izņemot tos, kuri šīs krīzes nepārdzīvoja). Iziešana no padomju laikiem var tikt uzlūkota arī kā viena vienīga krīžu virkne, un rodas jautājums, kas vispār spēja uzturēt možumu un enerģiju sabiedrībā, kurai tik ātri un tik daudz reižu nācās vilties. Tiesa, šāds jautājums rodas tikai tiem, kuri neatceras padomju laikus, kas pat nebija krīze, bet dziļa bedre ar dzeloņdrāšu žogiem apkārt pa perimetru, lai nevienam nenāktu prātā rāpties laukā un mukt no darbaļaužu paradīzes. Tas ir vēl viens atmiņas fenomens: atceroties tikai labo, tā neatceras to, no kāda sliktuma tomēr esam izrāpušies, tāpēc liekas, ka vissliktāk ir tieši tagad. (Nu latviešu teātriem tiešām tik slikti kā pašlaik nav bijis nekad, izņemot 1938. gada 3. februāri, kad Staļina režīms, NKVD "nacionālo operāciju" ietvaros īstenojot "latviešu operāciju", visus Maskavas latviešu teātra Skatuve darbiniekus – gan radošo personālu, gan tehniskos darbiniekus, ieskaitot garderobistes, – vienkārši nošāva Butovas masu kapos kopā ar citiem todien nošautajiem latviešiem.)
Mājieni par dažādām pandēmijām mūs tomēr ir pavadījuši gan "vēstures beigu" laikā, gan pēc tam. "Kosmosa un kodolieroču laikmetā medicīna kārtējo reizi spiesta atzīt savu bezspēcību," pirms 25 gadiem 1995. gada 3. jūnija Dienā secināja Āris Jansons. Runa bija par Ebolas vīrusa jeb asinsdrudža epidēmiju. 1976. gadā pirmoreiz reģistrētais vīruss, kura upuru letalitāte bija 80–90 procentu no saslimušajiem, 1995. gadā plosījās Zairā, bet izrādījās, ka to var apkarot ar līdzekli, kas plaši tiek lietots arī Covid-19 krīzē, – jāmazgā rokas. Kā arī nav jāskūpsta no ebolas miruši radinieki.
Atceras labo
Latvijā tobrīd daudz aktuālāka bija kāda cita krīze. To tūlīt atgādināsim, ceturtdaļgadsimta jubileja galu galā, bet 90. gadu sākumā netrūka arī citu lielāku un mazāku krīžu, ieskaitot arī potenciālās, kā "pretstāves akts" Krievijas militāristiem jeb 1994. gada 10. janvāra incidents Latvijā, kad pēc toreizējā Vidzemes priekšpilsētas Tautas deputātu padomes priekšsēdētāja Andreja Ruča rīkojuma tika aizturēti divi Krievijas ģenerāļi. Šis akts izraisīja paaugstinātas kaujas gatavības izsludināšanu Pleskavas gaisa desanta divīzijā un iespējamus draudus Latvijas neatkarībai, kā arī jautājumu, kuras puses provokācija pirms ASV prezidenta Billa Klintona vizītes Maskavā tā bija (lai gan, zinot Ruča raksturu, no viņa puses tā diez vai bija provokācija – laikabiedri Ruču atceras kā diezgan kareivīgu personu. Reiz viņš ieradies uz kādām sarunām, apsēdies, atvēris diplomātu, lai izņemtu dokumentus, bet no tā uz grīdas izkritusi granāta un ripojusi pa kabinetu…).
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 22.- 28. maija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
hmmm
jā
Krējums Saldais