Nu jau pāris gadu Dina Preisa pa dzīvi galvenokārt soļo kājām. Gandrīz katru nedēļas nogali viņa dodas pārgājienā, un arī ikdienā mašīnas vai autobusa vietā nereti izvēlas garas pastaigas. "Tā kā esmu cilvēks, kam grūti nosēdēt mierā, man iešanā visvairāk patīk kustība, ceļa jušana zem kājām, pacietības norūdīšana. Esmu radusi lietas atstāt pusratā, taču, ja reiz esi sācis iet un tev ir galamērķis, tu to visu nevari tā vienkārši pamest. Kad eju, jūtos dzīva," atzīst pati Dina. Agrā pavasarī jaunās sievietes dzīve bija nonākusi "nulles punktā", kad Latvijā vairs neturēja ne darbs, ne attiecības. Lasīts un dzirdēts par Svētā Jēkaba ceļu bija daudz, taču nu šķita, ka pienācis šāda ceļojuma īstais brīdis: "Biju brīva darīt jebko un jebkur, un es izvēlējos piecas nedēļas veltīt tikai sev, izmest sevi no komforta zonas un izaicināt. Sajutu spēcīgu vilkmi Santjago ceļa virzienā un darīju visu, lai tur nokļūtu." Tā kā rakstīšana ir ne tikai Dinas maizes darbs, bet arī aizraušanās, no tās atvaļinājumu viņa nav ņēmusi un visu ceļojuma laiku rakstīja blogu (www.dinapreisa. wordpress.com): "Jau pirms došanās ceļā zināju, ka man katru dienu ir jāraksta, lai es vispār to ceļu noietu. Rakstīju uz gulēšanas rēķina – nozagu sev aptuveni divas stundas miega pirms pusnakts. Man bija vajadzīga šī katras dienas pārdomāšana, atskaite un pabūšana vienatnē ar sevi. Tas bija atspēriens arī katrai nākamajai dienai. " Ik dienu Dina mēģinājusi atrast vismaz piecas labas lietas, par ko būt pateicīgai, – šī metode palīdzējusi veidot arī bloga ierakstus.
Sabradāt iekšējos tarakānus
Sākumā Dinai bija grūti iedomāties, ka tik ilgu un tālu ceļu varētu mērot vienatnē, tāpēc meklējusi līdzbraucējus draugu vidū. Kad tas nav izdevies, tomēr saņēmusi drosmi un devusies ceļā "bez drošības spilvena – lai sastaptos pati ar sevi".
Zīmīgi, ka jau pirmajā ceļojuma dienā Dina satikusi savu uzticamāko ceļabiedri – Hilki no Vācijas –, ar kuru kopā pieveikta visa garā distance. Pirms ceļojuma visvairāk biedēja tieši organizatoriskās lietas. Pirmkārt jau, kā nokļūt starta punktā ar lidmašīnu un vairākiem vilcieniem, visu paspējot laikā. Vairāki vīriešu kārtas draugi ieteikuši Dinai ņemt līdzi piparu gāzes baloniņu. "Cilvēki sēja manī uztraukumu, taču beigās sapratu, ka tās nav manas bailes – tās ir viņu pašu bailes, kas man pielipinātas. Būtu smieklīgi doties svētceļojumā – bruņotai ar piparu gāzi." Lēmums izrādījies pareizs, jo gāzes baloniņš būtu bijis vien lieks smagums gājienā, kurā jāņem līdzi tikai pats nepieciešamākais. It sevišķi, ja tic uzskatam, ka šajā ceļā dodas labākie katras valsts pārstāvji.
"Varbūt skan nedaudz augstprātīgi, bet es tiešām nevaru iedomāties nevienu sliktu cilvēku Santjago ceļā. Ļauni ļaudis līdz turienei vienkārši netiek, viņiem tas neienāktu prātā. Visi svētceļnieki ir gatavi izkāpt no savas komforta zonas, ātri sadraudzēties, dalīties, dzīvot ļoti vienkārši un pieticīgi. Tas mūs visus vienoja." Mazliet gan ironiski, ka ceļā nemaz tik daudz vienatnes nav bijis un tieši privātās telpas reizēm pietrūcis visvairāk: "Lielākais privātums ir naktī guļammaisā, kā arī pāris minūšu dienā aiz dušas aizkariņa. Ja palaimējas un tiec gultas 1. stāvā, tev ir ekskluzīva iespēja aizklāt sev priekšā dvielīti, " smaidot stāsta Dina. Ir neizbēgami pārvietoties līdzīgā ritmā un gulēt vienās naktsmītnēs ar svētceļniekiem, ar kuriem kopā startēts. Dina tic, ka Svētā Jēkaba ceļā satikusi īstos cilvēkus, kas šajā dzīves posmā viņai bija vajadzīgi, – līdzgaitnieki viens otram bijuši gan skolēni, gan skolotāji.
Uz ceļa sastapti dažādi prototipi – gan mazā māsa, gan otrā mamma, gan vecākais brālis, kura Dinai nekad nav bijis. Viņa ir pārliecināta, ka nekur citur nebūtu varējusi tik īsā laikā sadraudzēties ar tik dažādiem cilvēkiem no visas pasaules. Turklāt tik cieši, ka jebkurā brīdī varētu braukt ciemos uz Kanādu, Dienvidkoreju vai Dienvidāfriku, zinot, ka tur kāds noteikti sagaidīs atplestām rokām. Savukārt tie cilvēki, ar ko nebija pa ceļam, mācīja pacietību: "Bija jāmācās pašai iekšēji samierināties ar praktiska rakstura diskomfortu – ja kāds ceļas no rīta stundu agrāk par citiem, čaukstina maisiņus, spīdina acīs lukturīti, piepūš visu istabu ar dezodorantu vai skaļi sarunājas vakarā, kad pārējie jau devušies pie miera. Tev jātiek pāri visām savām kaprīzēm un "tarakāniem», un tas arī padara tevi vienkāršāku."
Visu stāstu par ceļojumu uz Santjago lasiet 12.augusta žurnālā SestDiena.