Nav īsti iespējams pateikt, kad un kā es pirmoreiz uzzināju par Belovežu – Eiropas senāko mežu, kas atrodas uz Polijas un Baltkrievijas robežas. Tāpat nezinu, kā sapratu, ka Latvijas galvaspilsēta ir Rīga, – ir tādas zināšanas, kas vienkārši vienmēr ir uzturējušās galvā. Jau no bērnības zināju, ka ir tāds pasaku mežs, kurš saglabājies daudz ilgāk nekā citi Eiropas meži. Tur ir tumšs, kluss, un apkārt staigā sumbri.
Ceļojumu vēriena pieaugums
Pirmoreiz uz Belovežu aizbraucu apmēram pirms astoņiem gadiem. Tā bija vasara, kad pēc dažām nedēļām kursos kādā kalnu ciematiņā vazājos apkārt pa Poliju, lai sasniegtu vismaz daļu to galamērķu, kurus bija ieteikuši poļu paziņas. Pirmais Belovežas apmeklējums man ilga aptuveni 20 minūšu. Tā kā todien braucu ar sabiedrisko transportu no it kā netālu esošās Bjalistokas, bet izrādījās, ka nepieciešami trīs dažādi transporti, lai tiktu līdz mežam, sanāca tā, ka, ierodoties biologu mekā, secināju – pēdējais transports atpakaļ ir pēc 20 minūtēm. Vietējiem zēniem paprasīju, kur vispār ir Beloveža (stāvot pie Belovežas Nacionālā parka ieejas), viņi man apmaiņā pret informāciju palūdza cigareti. Vietējā kafejnīcā apēdu saldējumu un kāpu atpakaļ autobusā uz pilsētu.
Pērn ar laika plānošanu nodarbojos mazliet rūpīgāk un izkārtoju sev veselu dienu Belovežā. Tajā uzzināju, ka mans senais 20 minūšu ceļojums it nemaz nav bijis nekas unikāls. Ir daudzi, kas ierodas tikai uz Belovežas muzeju, iziet cauri parkam ap dīķi, izdzer pa šotam Žubrowkas un priecīgā prātā dodas prom. Bet, jo dziļāk mežā, jo vairāk prieka. Šogad nokomplektējām deviņu cilvēku busiņu, rezervējām sev māju un kopīgi devāmies uz Belovežu, kas nu jau sen nav tikai bioloģiskās daudzveidības meka, bet arī politisko cīņu lauks.
Mizgrauža slavas stunda
Aptuveni 20% no Belovežas gāršas jeb senā meža ir Belovežas Nacionālais parks. Tur nevienam pagaidām nenāk ne prātā kaut ko zāģēt un cirst. Bet visa Belovežas teritorija (nacionālais parks + pārējais) ir Natura 2000 teritorija un UNESCO dabas mantojums. Natura 2000 nozīmē, ka šī teritorija ir jāaizsargā neatkarīgi no tā, vai pašā valstī tas ir nacionālais parks, liegums vai vienkārši tukša vieta. Aizsardzība gan nenozīmē, ka tur pilnīgi neko nedrīkst darīt. Piemēram, Belovežas teritorijā, kas atrodas ārpus nacionālā parka, līdz šim cirsti koki, lai vietējiem ļaudīm sagādātu malku un citas ikdienā nepieciešamas lietas. Taču tagad izlemts un sākts zāģēt kokus masveidā. Pirmais oficiālais iemesls – egles apsēduši mizgrauži, un, ja kokus neizcirtīs, mežs ies bojā.
Mizgrauži tiešām šobrīd uzdzīvo Belovežā. Tie ir kukaiņi, kas palien zem egļu mizas, iedēj oliņas, un, ja koka sula tos nenogalina, jaunā paaudze rūpējas jau par to, lai divu nedēļu laikā paši būtu paēduši, bet egle – nokaltusi. Patlaban ap 8% Belovežas egļu jau gājušas bojā. Tomēr zinātnieki iebilst pret šādu problēmu risināšanu, jo, pirmkārt, lai kaut ko glābtu, jārīkojas ātri, egle jāzāģē un no meža jāvāc ārā tad, kad tajā tikko ieperinājušies kaitēkļi. Tas nozīmē, ka no starta līdz finišam ir aptuveni divas nedēļas. Tad, kad koki jau ir nometuši skujas, mizgrauži ir gabalā un šīs egles nogāšana neko nemaina mizgraužu tālākajā izplatībā. Tomēr tur zāģē visādas egles – gan vēl ņipras, gan sen nokaltušas. Otrkārt, mizgrauži ir normāla ekosistēmas daļa, ļaunumu tie var nodarīt tikai tad, ja koki ir savārguši. Belovežā jau vairākus gadu desmitus dabīgi samazinās egļu īpatsvars sausāku apstākļu dēļ. Eglēm te vairs nepatīk. Vēl pirms astoņiem gadiem 18% no visiem kokiem nacionālajā parkā bija egles. Tagad – ap 10%. Bet Belovežā ārpus nacionālā parka 2012. gadā no visiem kokiem 34% bijušas egles, tagad atlikuši tikai 20%. Šeit egļu īpatsvars ir lielāks nekā nacionālajā parkā, jo te tās ir arī stādītas, bet nacionālajā parkā pēdējos 90 gados nekas cilvēka rokām nav mainīts.
Lielākā daļa – divas trešdaļas – Belovežas meža atrodas Baltkrievijas teritorijā, kas mizgraužgeitā nepiedalās, jo nevienam i prātā nenāk te saskatīt problēmu. Viņu pusē egļu īpatsvars ir ap 5%, un baltkrievi vien noraugās, kā mežs pats dabiski nomaina sugas. Savukārt egļu zāģēšana Belovežā jau kādu laiku norit pilnā sparā. Kādi rezultāti mizgraužu apkarošanā? Nekādi – mirušo egļu īpatsvars ārpus nacionālā parka (kur zāģē) un nacionālajā parkā (kur nezāģē) ir vienāds.
Jau pērn dabas organizācijas un zinātnieki nevarēja noskatīties šajā bezjēdzīgajā meža iznīcināšanā un vērsās ar sūdzību Eiropas Komisijā. Tā sūdzība nonāca Eiropas Savienības Tiesā, kas nosprieda, ka Polijai nekavējoties jāpārtrauc masveida koku zāģēšana Belovežā, kas, kā iepriekš minēts, visa ir Natura 2000 teritorija, tas nozīmē, ka Polija ir solījusi šo vietu aizsargāt. Polija spriedumu vienkārši neņēma vērā un turpināja iesākto. Nekad vēl nav bijis tā, ka tiesas spriedumu vienkārši ignorē. Eiropas Komisija, protams, apjuka, bet tad sāka domāt, ko darīt, un šī raksta tapšanas brīdī aktīvi rēķina, kāda varētu būt soda nauda, ko piespriest poļiem. Pa to laiku Polijas puse ir nomainījusi koku zāģēšanas iemeslu – tagad galvenais ienaidnieks vairs nav mizgrauzis, bet gan paši koki, kas gar ceļmalām esot jāizzāģē, jo citādi tie bariem vien krīt virsū cilvēkiem.
Nu ko, bija jābrauc skatīt savām acīm gan sazāģētais, gan nesazāģētais, kā arī jāvērtē bīstamība mežā. Labā ziņa ir tā, ka esmu atgriezusies sveika un vesela.
Kā mēs nenonācām policijā
Nepagāja ne puse dienas, kad iztaisījāmies no Rīgas, lai jau vakarā būtu Hajnuvkā. Tā ir pilsētiņa, kurā jāiebrauc pirms naktsmiera Belovežas ciematā, jo bioloģiskās daudzveidības mekā pārtikas veikalu vai ēdamzāļu daudzveidība nav sevišķi liela. Un Belovežā var novērot visādus dabas procesus – arī to, kā dažkārt pārņem izsalkums. (Autores pieredze gan rāda, ka nav ne vainas nakšņot arī pašā Hajnuvkā, kas atrodas apmēram 20 kilometru attālumā no Belovežas.)
Visu stāstu par Belovežas gāršu lasiet žurnāla SestDiena 6.-12.oktobra numurā!
Mantrausis