Bez atlīdzības dosies liesmās

Šķiet, ikviens Salas novada iedzīvotājs varētu pastāstīt, kur atrodas brīvprātīgo ugunsdzēsēju depo. No galvenās ielas redzēt nevar, bet kā norāde noder Salas peldbaseins. Tieši tas senāk spējis kopā noturēt brīvprātīgo ugunsdzēsēju komandu – puiši turpat strādājuši un vajadzības gadījumā uzreiz bijuši gatavi skriet palīgā. Depo piebūvēts pie vienas no baseina ēkas sienām, un arī tā nav sagadīšanās, jo Salas novada brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības priekšsēdētājs Antons Sproģis bija ilggadējs peldbaseina direktors. Tagad baseins jau gandrīz divus gadus nestrādā, toties depo ugunsdzēsēju mašīnas joprojām rūc. Antons pirms intervijas vēl paskatās telefonā, bet viss kārtībā – šobrīd var runāt. Līdz ar kūlas dedzinātāju aktivizēšanos darba atkal ir vairāk, tāpēc telefonam vienmēr jābūt ieslēgtam. Arī naktī tas ir blakus gultai. Ja zvanīs un vajadzēs braukt, pāris minūšu laikā komanda būs gatava. No galda atvilktnes Antons izņem vairākus uzskaites žurnālus. Kopš biedrības dibināšanas katrs izbraukums rūpīgi datēts, nekas nav pazudis. Atrodu senāko – pirmais ieraksts veikts 1974. gada 13. martā. Toreiz ugunsgrēks bijis Sēlijā un palīgā devušies divi brīvprātīgie ugunsdzēsēji. Pēdējais ieraksts – dažas dienas pirms intervijas plkst.21.50 Gustiņu pļavās degusi pērnā zāle vairāk nekā hektāra platībā. Divu stundu laikā izdevies nodzēst. Par šo ugunsgrēku nav zinājuši pat Jelgavas dispečeri, kas ierasti dod ziņu, šoreiz, negaidot viņu signālu, puiši devušies paši. Kūlas ugunsgrēku gadījumos ne vienmēr vajadzīgs daudz ūdens un garas šļūtenes, pietiek ar speciālām dzēšanas pletnēm, ko vēlāk Antons rāda depo stāvošajās mašīnās. Nebūtu puiši braukuši, netālā māja ar nodegtu, viņš atzīmē. Arī martā sausā zāle degusi vairākas reizes. "Upes krastu svilināja tā kā traki," nopūšas biedrības vadītājs. Kopš pirmajiem izbraukumiem brīvprātīgie ugunsdzēsēji devušies dzēst neskaitāmus kūlas ugunsgrēkus, glābuši cilvēkus no degošiem dzīvokļiem, vilkuši no grāvjiem ārā tur ieslīdējušus auto un arī kaķiem palīdzējuši tikt zemē no kokiem. Starp ierakstiem žurnālos atrodami izbraukumi arī uz pilsētas svētkiem – tad gan ne dzēst, bet modināt no rīta iedzīvotājus. Tā tāda goda lieta. Antons rāda arī avīžu izgriezumus – katru gadu vietējā laikrakstā viņš publicē atskaiti. Pērn devušies uz glābšanas darbiem un ugunsgrēkiem 18 reižu, no tām sešos gadījumos dzēst liesmas. Agrāk izsaukumu bijis krietni vairāk, palīdzību lūguši gan paši vietējie, gan saņemti izsaukumi. Radušās arī situācijas, ka, dodoties uz kādiem dzēšanas darbiem, profesionālie ugunsdzēsēji jau mājuši, lai griežas atpakaļ – tiks galā bez viņiem –, jo saprot, ka par darbu brīvprātīgie atalgojumu nesaņems, toties tehnika jāuztur. Savukārt dispečeri no Jelgavas, zvanot profesionālajai brigādei, atbildi nesagaidījuši un uzreiz palīdzību lūguši arī Salas brigādei. Piemēram, gadījies, ka naktī puiši jau uzcelti un brauc uz Biržiem dzēst degošu māju, bet Jēkabpils brigāde jau brauc atpakaļ, jo ugunsgrēks likvidēts. Tagad dispečeri Antonam zvana vien tad, ja profesionālajiem ugunsdzēsējiem tiešām nepieciešama palīdzība. Tomēr apkārtnes iedzīvotāji joprojām nereti viņiem uzticas pirmajiem, jo zina, ka vienmēr palīdzēs. Antons atzīst, ka varētu jau pacelt cepuri un iet prom – galu galā ir vēl viena pilngadība, 18 gadu, kopš viņš ir pensijā. Tomēr no ugunsdzēsējiem šķirties nespēj. Tas ir sava veida fanātisms, kā pats atzīst, un nu jau ar šo profesiju aizrāvusies arī pārējā ģimene. Piemēram, tūlīt gaidāmajās mazmeitas kāzās būšot 11 ugunsdzēsēju tikai no ģimenes vien. Visu rakstu par Salas novada brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrību lasiet žurnāla SestDiena 20.-26.maija numurā!