Dienasgrāmata no Barselonas: Katalonijas vilšanās

Vilšanās – atļaušos apgalvot, ka tieši šis vārds vislabāk raksturo pašreizējo noskaņojumu Katalonijā. Runa nav tikai par neatkarības piekritēju izjūtām 10. oktobra vakarā, kad tā arī netika sagaidīta Katalonijas republikas neatkarības pasludināšana. Vilšanās – tas ir arī galvenais iemesls vairāku miljonu Spānijas autonomā reģiona Katalonijas iedzīvotāju vēlmei pēc pašiem savas, no Spānijas centrālās varas neatkarīgas, valsts.

Neesmu ne katalonis, ne spānis, un dzīvoju šeit samērā neilgi, tāpēc man nav ne tiesību, ne iespēju lemt par to, vai Katalonijai jābūt neatkarīgai. Manas zināšanas Spānijas un Katalonijas vēsturē nav arī pietiekami dziļas, tāpēc netaisos kļūt par kārtējo "pseidovēsturnieku", lai, izmantojot selektīvus, internetā atrastus vai no apšaubāmiem avotiem saklausītus vēstures faktus, bez jebkādas paškritikas dedzīgi mestos aizstāvēt kādu no pusēm un apgalvotu, ka Katalonijas tauta beidzot varēs "izrauties no gadsimtiem ilgušā spāņu jūga", vilktu paralēles ar Baltijas atmodu vai gluži pretēji, vicinot Spānijas karogu, skaļi kliegtu, ka kataloņiem nav nācijas pazīmju, nav kultūras mantojuma un valoda ir mākslīgi radīta pagājušā gadsimta sākumā, tāpēc neesot nekāda pamatojuma prasībai pēc savas valsts. Tas, par ko es varu spriest, ir tikai mani novērojumi un izjūtas.

Sāksim ar to, ka, jau vairākus gadus dzīvojot Barselonā, Katalonijas neatkarības jautājums tā īsti mani neskāra un arī sadzīviskas komunikācijas līmenī netika apspriests. Pie balkoniem izkārtās esteladas un neatkarības saukļi sākotnēji radīja savdabīgu emocijās un atmiņās balstītu solidaritātes sajūtu – galu galā paši taču pavisam nesen cīnījāmies par Latvijas neatkarību. Vēlāk šīs sajūtas pārtapa zināmā aizkaitinājumā, jo cik tad var malt vienu un to pašu neatkarības plati? Dzīvojam taču demokrātiskā Eiropas valstī, vai jums kā trūkst?! Vēl pēc tam jau tās bija dusmas, kad kārtējo reizi "independentisas" (tulkojumā – neatkarības piekritēji, taču nievājošā izteiksmē) protestē, tā dēļ tiek slēgtas ielas un tas rada pilnīgu haosu jau tā blīvajā Barselonas satiksmē.

Taču tas viss bija līdz brīdim, kad 1. oktobrī WhatsApp grupā, kurā vecāki savstarpēji apmainās ar informāciju saistībā ar bērnu skolas gaitām, saņēmu meitas klasesbiedru vecāku filmētu video, kurā redzams, kā Spānijas policija ar kuvaldu brutālā veidā lauž manas meitas skolas durvis. Nākamais ir foto, kurā redzami Spānijas policijas pārstāvji, kāpjot pār skolas žogu. Kā lai atbild uz piecus gadus veca bērna caur asarām uzdoto jautājumu, kāpēc viņi tā dara.

Tāpēc vilšanās.

Vilšanās, kad redzi, ka to dara policisti, par kuriem tev ir mācīts, ka viņi ir tie, kuriem var uzticēties…

Vilšanās par to, ka XXI gadsimtā demokrātiskā Eiropas Savienības dalībvalstī jautājumi tiek risināti ar vardarbību un nesamērīgu policijas spēka lietošanu. Aizbildinoties ar demokrātijas pamatprincipu ievērošanu, ar stekiem tiek sisti cilvēki, kuru "noziegums" ir vēlme balsot. Vai tiešām vairāk nekā 2 miljoni cilvēku ir noziedznieki?

Vilšanās par to, ka Madrides centrālā vara apzināti izmantoja ievērojamos Katalonijā iesūtītos policijas spēkus, lai demonstrētu spēku un provocētu vardarbīgu pretošanos, tā vietā, lai šos resursus izmantotu preventīvai referenduma norises novēršanai. To, ka policijas operācija bija plānota ļoti neprofesionāli, vēlāk atzina pat pašas nacionālās policijas pārstāvji. Tā vietā, lai jau savlaicīgi aplenktu un novērstu piekļuvi balsošanas vietām, ievērojamie policijas papildspēki tika izmantoti, lai iebruktu iecirkņos, kad tajos jau atrodas vēlētāji.

Vilšanās par to, cik ļoti ir izkropļota Spānijas mediju vide, atspoguļojot notikušo. Gandrīz ne miņas no analītiskas informācijas un viedokļu dažādības. Nacionālajos medijos tiek reproducēts tikai oficiālais Madrides viedoklis, bet atsevišķos gadījumos pat klaji veicināta neiecietība un naids. Madrides iesūtītie policisti, kuri tikko ar stekiem dauzīja cilvēkus, pēkšņi kļuvuši par cietējiem, kurus sliktie kataloņi izmet no viesnīcām. Nolinčots tiek burtiski jebkurš, kurš atļaujas paust publisku atbalstu kataloņu tiesībām balsot referendumā.

Vilšanās, saprotot, ka labie karaļi dzīvo tikai pasakās. Par Spānijas karaļa Felipes VI neizmantoto iespēju savā ārkārtas uzrunā tautai stāvēt pāri politiskajām partijām un viņu interesēm. Tā vietā, lai samiernieciski aicinātu dialoga ceļā rast risinājumu konfliktam un nosodītu vardarbību, vienīgais, uz ko karalis bija spējīgs, kārtējo reizi atkārtot pantiņu par separātismu un nelegālu referendumu.

Vilšanās par vidējā Spānijas iedzīvotāja nevēlēšanos ieklausīties. Ne viens vien no maniem Spānijā dzīvojošajiem paziņām, kuri visādi citādi ir ļoti atvērti un progresīvi domājoši cilvēki, pēkšņi sociālajos tīklos aicina visus neatkarības piekritējus iemest cietumā.

Vilšanās par jau kārtējo Madrides centrālās varas atteikumu dialogam, norādot, ka nekādas sarunas ar separātistiem nav iespējamas.
…
Ja jau man tikai 10 dienu laikā ir nācies tik daudz reižu vilties, ko gan lai saka Katalonijas iedzīvotājs, kuram šādas vilšanās ir jāpieredz jau vairāk nekā 40 gadu, dzīvojot it kā demokrātiskā valstī?