Krievija jūtas vājāka par Rietumiem

Partijas Saskaņa un Krievijas prezidenta Vladimira Putina pārstāvētās partijas Vienotā Krievija sadarbības līgums vairs nav spēkā – šādu ziņu 9. oktobra rītā pavēstīja Saskaņas valdes priekšsēdētājs Nils Ušakovs, lai gan vēl pavisam nesen viņa partijas biedrs Ivars Zariņš bija klāstījis, ka šis līgums esot ļoti svarīgs Latvijas iekšējai drošībai. Vai tagad Latvijā sāksies jukas un Jāņa Urbanoviča piesauktā Biškeka, vai latviešu valodu kā Latvijas sabiedrības saliedētības pamatelementu apšaubījusī Saskaņa pēkšņi nolēmusi kļūt balta un pūkaina? To, kā arī situāciju Krievijā pirms prezidenta vēlēšanām un sekām, kādas radījusi Krievijas iejaukšanās citu valstu vēlēšanās, SestDiena noskaidroja sarunā ar Austrumeiropas politikas pētījumu centra izpilddirektoru Andi Kudoru.

Fragmenti no intervijas:

Ko nozīmē Ušakova paziņojums, ka Saskaņas un Vienotās Krievijas līgums ir zaudējis aktualitāti? Vasarīgā T krekla ar uzrakstu Rossija iekāršanu skapī līdz laikam, kad atkal nāks karstas dienas?

Te ir svarīgi skatīties motivāciju, kāpēc viņi saka, ka tas līgums vairs nedarbojas. Vai tāpēc, ka Saskaņa ir beidzot ieraudzījusi Krievijas ārpolitikas agresīvo raksturu, kur Vienotā Krievija ir tā saucamā varas partija, kas atbalsta šo Putina līniju? Galu galā Vienotā Krievija bija partija, kas ap 2006.–2007. gadu teica: mēs atbalstām Putina plānu. Vienotā Krievija nav jāskata atsevišķi no Krievijas ārpolitikas. Krievija karoja Gruzijā 2008. gadā, īsteno agresiju Ukrainā, atņem teritoriju, bet neatceros, ka Vienotā Krievija jebkad būtu bijusi pret šīm darbībām. Krievijas propagandistu raidījumos pie Solovjova un citiem bieži vien ir Vienotās Krievijas pārstāvji, kas nepārtraukti pauž atbalstu Putina nospraustajai ārpolitikai.

Tad ir jautājums: vai Saskaņa novēroja Krievijas ārpolitikas raksturu un tāpēc saprata, ka viņiem nav pa ceļam, vai vēlas iekļūt valdošajā koalīcijā pēc nākamajām Saeimas vēlēšanām? Vai arī tas ir tikai tāpēc, ka tagad viņi pievienojas Eiropas Savienības sociāldemokrātu saimei, un šī saime tad lems centralizēti par visu tajā ietilpstošo partiju ārējiem sakariem? Pašlaik no Saskaņas puses motivācija, manuprāt, nav adekvāti pausta. Nupat vēl Saskaņas deputāti, Ivaru Zariņu ieskaitot, skaidroja: šis līgums ir tik svarīgs, ka Saskaņa no tā neatteiksies. Latvijas Radio 4 diskusijā, kur arī es piedalījos, viņš pauda, ka šis līgums ir ļoti svarīgs Latvijas iekšējai drošībai. Pirms tam pateica, ka arī ārējai drošībai, pēc tam šo pozīciju mainīja, jo tā neizturēja kritiku. Arī arguments par iekšējās drošības veicināšanu bija apšaubāms. Kā šis līgums veicina iekšējo drošību? Tā, ka Saskaņa paņēma zem sava spārna radikālāk domājošos Latvijas pilsoņus, kas ir proputiniski, prokremliski orientēti? Vai tie, kurus viņi paņēma savā paspārnē, ir mainījuši savu nostāju? Pati Saskaņa mainīja savu nostāju latviešu valodas jautājumā pēc referenduma 2012. gadā – no viņu puses nāca skaidrojums, ka viņi maina savu nostāju, redzot, ka viņu elektorāts balsoja par krievu valodu kā otru valsts valodu.

Un šī Saskaņas pozicionēšanās, ka viņi ir centrā pa vidu... Kā teica Ušakovs, izglītības reformas turpināšana ir idiotisms un provokatīva un bezjēdzīga lieta, jo, redziet, viņš skaidroja, būs radikāļi abos galos, kas to izmantos. Vai Saskaņa, kura ir mainījusi nostāju pret latviešu valodu, ir centrā? Tā ir tajā pusē, kura ir pret Latvijas sabiedrības saliedētību.

Kas varēja būt par iemeslu Nila Ušakova paziņojumam?

Galvenais, protams, ir priekšvēlēšanu periods.

Krievijā vai Latvijā?

Latvijā. Saskaņa redzēja, ka neizspruks cauri ar taisnu muguru no šī jautājuma par līgumu ar Vienoto Krieviju. Faktiski tas pats Ivars Zariņš ar šīs tēmas aktīvu kustināšanu aktivizēja arī tos, kas vēlējās paust Saskaņas viedoklim pretēju uzskatu par šī līguma lietderību. Runa faktiski ir nevis par uzskatu maiņu attiecībā uz Vienoto Krieviju un Krievijas ārpolitiku, bet par bažām, kādā gaismā Saskaņa būs Latvijā, par partijas reputāciju.

Vai, iejaucoties ASV prezidenta vēlēšanās, Putins ir pārkāpis kādu robežu?

Ir pārkāpis. Ne burtiski viņš, bet izpildītāji publiskajā diplomātijā un mediju sfērā pārkāpa robežas ar meiteni Lizu, kas it kā tikusi izvarota. Nepārtrauktā melošana saviem iedzīvotājiem Krievijā ir radījusi efektu, ka Krievijas elite nav novērtējusi attieksmi pret tik ciniskiem meliem Rietumos. Šis stāsts, ko viņi stāsta saviem iedzīvotājiem par Rietumiem, – "visi melo, visi nelieši" – kādā brīdī ir pārliecinājis arī viņus pašus, un šādi viņi ir kļūdījušies. Jau nepildītais solījums, ka Edvards Snoudens nepaliks Krievijā, sāka ASV noskaņot pret Krieviju. Kad mēs 2010. gadā vienā no Vašingtonas domnīcām prezentējām savu pētījumu, viens no mūsu pētniekiem teica amerikāņu kolēģiem: «Neatslābinieties! Kad viņi tiks galā ar mums, tad ieradīsies pie jums!» Runa toreiz bija par mediju un maigās varas ietekmi.

Un tiešām! Toreiz amerikāņi vēl klausījās un neticēja, bet tagad, kad ir notikušas e-pastu zādzības, radušās troļļu fermas un tamlīdzīgi, viņiem klapes no acīm ir nokritušas. ASV nav Eiropa – reakcija būs cita!

Putina cerības uz Trampu nepiepildījās daļēji tāpēc, ka ASV prezidents vēl nav visa Amerika, ASV ir demokrātiska valsts ar atsvaru un līdzsvaru sistēmu. Šī nācijas tēvu ideja, veidojot ASV politisko sistēmu, tagad Amerikai palīdz neaiziet avantūru virzienā.

Satraukums ir par to, ka ar naudas palīdzību Putins ietekmē dažu populistisko spēku retoriku, piemēram, Lepenas retoriku Francijā. Nīderlandē ar Vildersu viņam tik labi nesanāca. Kā kļūt par līdzvērtīgu varas centru citiem pretiniekiem, ja tu pats nevari uztrenēties?

Jānovājina pretinieks. Bokseriem pirms cīņas mēdzot piejaukt miega zāles. Ja tu piekrīti, lai pretiniekam tās piejauc, tātad tu jūties vājāks. Krievija šo metodi ir izmantojusi regulāri, tātad tā jūtas vājāka.

Tad ir jāstrādā pie pretinieka šķelšanas – pie transatlantiskās saites vājināšanas, pie Eiropas Savienības iekšējas šķelšanas un pie šķeļošo līniju meklēšanas katras Eiropas valsts iekšienē, piemēram, konservatīvie pret liberāļiem, populisti pret meinstrīmu, krievi pret citām tautām – kas nu kurā valstī der. Šī ir vājināšanas stratēģija, lai ar Krieviju Eiropas Savienība kopā ar Ziemeļameriku politikā nerunātu vienā balsī. Tāpēc viņi uz Trampu lika lielas cerības, bet pārrēķinājās. Amerika nav postmodernā Eiropa, kuras galvenā vērtība ir miers par katru cenu: "Vienalga, kas notiek, tikai neko nedarām; ja vajadzēs, pārcelsimies kaut kur citur dzīvot, bet nepretosimies." Amerikāņi to tā neatstās!

Visu interviju lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!