Staļina dāvana padomju sievietēm

"Jau divus gadus es saņemu atteikumus no izdevniecībām. Žurnāli klusē. Spriedums visur vienāds:pārāk briesmīgs karš," pagājušā gadsimta 80. gadu sākumā rakstīja Aleksijeviča. Uzklausot kara dalībnieču liecības, viņa saprata: sievietei ir grūtāk nogalināt.

Krieviski rakstošajai baltkrievu rakstniecei Svetlanai Aļeksijevičai šā gada 31. maijā paliks 70 gadu. Viņa dzimusi Rietumukrainā, strādājusi par vēstures un vācu valodas skolotāju, tad žurnālisti. 1983. gadā uzņemta PSRS Rakstnieku savienībā. Šā gadsimta sākumā dzīvoja vairākās Rietumeiropas valstīs, no 2013. gada atkal Baltkrievijā. Visas Aleksijevičas grāmatas tapušas garās intervijās ar dažādas kataklizmas pieredzējušiem cilvēkiem vai viņu tuviniekiem. 1983. gadā uzrakstītā grāmata Karam nav sievietes sejas, kas nu ar nosaukumu Sievietes karā pieejama arī latviešu lasītājam, ir Aleksijevičas pirmā publicētā grāmata. Tas notika Gorbačova perestroikas sākumā, 1985. gadā, grāmata iznāca lielā metienā – divos miljonos eksemplāru. Pirms tās lasīšanas gandrīz vai, kā tagad šur tur pieņemts, jābrīdina: tekstā būs nepatīkamas vietas. Lai gan pareizāk būtu mierināt otrādi: tekstā būs arī dažas patīkamas vietas.

Latviskajā izdevumā ir atrodami arī savulaik cenzūras vai pašas Aleksijevičas izņemti gabali. "Visās pēc grāmatas iznākšanas saņemtajās vēstulēs es lasīju: "Es jums toreiz neizstāstīju visu tāpēc, ka tie bija citi laiki. Mēs bijām raduši par daudz ko klusēt," raksta Aleksijeviča un grāmatas jaunajā izdevumā publisko izvilkumus no savām sarunām ar cenzoru: "Kas pēc tādām grāmatām ies karot? Jūsu primitīvais naturālisms pazemo sievieti. Sievieti varoni. Viņa vairs nav svētā. Jūs viņu padarāt par parastu sievieti. Mātīti. Bet viņas ir svētās." Vai: "Jā, par Uzvaru bija smagi jācīnās, bet jums ir jāmeklē varonīgi piemēri. To ir simtiem. Jūs rādāt kara dubļus. Apakšveļu. Jūs rādāt, ka mūsu Uzvara ir briesmīga. Ko jūs gribat panākt?" "Patiesību." "Jūs domājat, ka patiesība ir tas, kas notiek dzīvē. Tas, kas notiek uz ielas. Zem kājām. Nē, patiesība ir tas, par ko mēs sapņojam. Kādi mēs gribam kļūt! Jūs apmelojat mūsu zaldātus, kuri atbrīvoja pusi Eiropas. Mūsu partizānus. Mūsu varonīgo tautu. Mums nevajag jūsu mazo vēsturi, mums vajag lielu vēsturi. Uzvaras vēsturi. Jūs nemīlat mūsu varoņus! Jūs nemīlat lielas idejas. Marksa un Ļeņina idejas." Jā, es nemīlu lielas idejas. Es mīlu mazu cilvēku, atzīstas Aleksijeviča. Viņa grāmatā ievietojusi arī dažas vietas, ko agrāk bija izņēmusi pati. Piemēram, kādas sievietes stāstīto: "Es kopā ar armiju aizgāju līdz Berlīnei. Atgriezos savā sādžā ar diviem Slavas ordeņiem un medaļām. Padzīvoju trīs dienas, bet ceturtajā mamma mani pamodināja rīta agrumā, kad visi vēl gulēja: "Meitiņ,es sasēju tavas mantas sainītī. Ej prom... Ej... Tev ir divas jaunākas māsas. Kurš viņas precēs? Visi zina, ka tu četrus gadus biji frontē ar vīriešiem..."

Kā viņa nogalināja

Manuprāt, Sievietes karā būtu jālasa ikvienai sievietei, – saka grāmatas priekšvārda autore, Latvijas Kara muzeja II pasaules kara vēstures nodaļas vēsturniece, Dr. hist. Ilze Jermacāne. "Grāmata atklāj ne tikai kara skaudrumu un nežēlību, bet arī sievietes cilvēciskumu." Latviski sieviešu un kara tēmai līdz šim ir vairāk pieskāries tikai 2012. gadā izdotais Veras Kacenas autobiogrāfiskais romāns Kājāmgājējs karā. Latviešu kara stāsti, tāpēc Aleksijevičas grāmata ir īpaši noderīga.

Sieviešu un kara tēmas kontekstā Vācijas – PSRS karš ir īpašs. Citu valstu armijās sieviešu nebija frontes vienībās. Vērmahtā sievietes kaujās nepiedalījās. Brīvprātīgās sievietes sarkanarmijā bija jau ātrāk, piemēram, 201. latviešu strēlnieku divīzijā tāda brīvprātīgā bija Inese Spura, kuru pēckara paaudzes pazina kā žurnāla Zīlīte redaktori. Pirmajā kara gadā tādu brīvprātīgo sieviešu bija ap pieciem tūkstošiem.

Sieviešu mobilizācija sākās 1942. gada martā, kad pēc kaujām pie Maskavas sarkanajā armijā bija lieli dzīvā spēka zaudējumi.

Intervēt kara dalībnieces un aculiecinieces Aleksijeviča sāka 70. gadu beigās, tātad Brežņeva valdīšanas laikā, kad padomju ideoloģiskā cenzūra bija pilnos ziedos. Cik vērtīgas šādas mutvārdu liecības ir vēsturniekam? "Es tās izmantotu. Par laika uzslāņojumiem, protams, ir jādomā," saka Ilze Jermacāne. "Kad lasu, ko sieviete stāsta 1978. gadā, domāju, cik no šī stāstītā ir viņas kara laika pieredze, cik – aizvainojums par to, kā vara un sabiedrība pret šīm sievietēm izturējās pēc kara. Šī izturēšanās nebija tikai pozitīva. Tikai 1965. gada 8. martā sieviešu diena Padomju Savienībā pirmoreiz bija brīvdiena, un tad arī sāka godināt kara veterānes. Tātad 20 gadus frontinieces bija gandrīz vai anonīmas, ar dažiem izņēmumiem (piemēram, Latvijā par latviešu slavenāko snaiperi Moniku Meikšāni un par sanitāri Zentu Ozolu rakstīja arī agrāk). Kā vēsturiska liecība šie stāsti visvairāk būtu noderīgi militārajai antropoloģijai, emociju vēstures vai vīriešu un sieviešu attiecību vēstures pētniekiem.