Tad labāk iet mežā. Saruna ar vēsturnieci Inesi Dreimani

"Likās, nupat ir beidzot viss kārtībā. Pilntiesīgs cilvēks ar augstāko izglītību, kam visi ceļi vaļā. Tikai dzīvot un dzīvot. Izdarīt kaut ko vērtīgu. Uzzināt daudz jauna. Mīlēt līdz bezgalībai.

Jūnija vidū krievi nošāva mūsu robežsargus. Vēl pēc divām dienām tanki bija visur. Tas vairs nebija kārtējais neprāta mirklis. Tas bija mūsu pasaules gals un Latvijas beigas."

Tās ir rindas no Okupācijas muzeja vēsturnieces Ineses Dreimanes pirmā romāna Vēstule ar pielikumu, par kuru literatūrkritiķe Bārbala Simsone raksta: "Es domāju, ka neviena grāmata vairs nespēs salauzt manu sirdi. Izrādījās – maldījos. Šī grāmata uzplēš līdz kaulam." Iedvesmu romānā aprakstītajam laikam deva Dreimanes pēdējo gadu pētījumu tēmas, saistītas ar padomju okupācijas pirmo gadu un pēckara nacionālās pretošanās kustību. Bet kāpēc vispirms romāns, nevis zinātniska monogrāfija?

Kā tu, vēsturniece, nolēmi ķerties pie prozas?  

2014. gads bija ļoti smags gads. Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas programmai taisījām čekas mājas izstādi. Īsā laikā sanāca ļoti daudz informācijas, it kā daļēji agrāk jau dzirdētas un redzētas, bet, iedziļinājusies, ieraudzījusi dažādus citus aspektus, sapratu, cik daudz mēs vēl nezinām par drošības dienestu darbību, par čeku, īpaši 1940. un 1941. gadā, cik daudz ir nepareizu pieņēmumu un cik maz – konkrētas informācijas. Man nācās papildus strādāt ar izmeklēšanas materiāliem, krimināllietām un citiem dokumentiem, atklājās, ka ir un būs arī turpmāk papildus ko pētīt, kad šis darbs būs pabeigts. Vienlaikus man bija arī smaga situācija personīgajā dzīvē. Vajadzēja visu laiku būt kaujas gatavībā, lai ietu, palīdzētu, apciemotu slimnīcā, runātu ar ārstiem, nezinot, ar ko tas beigsies... Tad nu gada beigās kādā brīdī – nezinu, kas notika, bet es vienkārši apsēdos pie datora, atvēru jaunu lapu, jaunu dokumentu un sāku rakstīt. Bez īpašām domām, kas tas ir vai būs.

Pirms tam par to nebiji ne domājusi?

Pirms tam es pusgadu uzdevu sev jautājumus: ko esam izpētījuši, ko zinām, ko nezinām? Bet rakstīt sāku ļoti spontāni. Tajā brīdī man varbūt tā bija terapija, lai dabūtu no sevis nost visa gada pārdzīvojumus. Paldies Dievam, tajā brīdī viss bija atrisinājies samērā pozitīvi. Tad nu ap 2015. gada februāri man bija pamattekstiņš, kuru pārlasīju, joka pēc pacenzēju, skatījos, vai viss ir korekti faktu ziņā...

Tu jau esi kļuvusi slavena ar to, ka citiem rakstniekiem mēdz norādīt uz faktu kļūdām viņu vēstures romānos.

Tas tāpēc, ka šī faktu neprecizitāte ir milzīga problēma. Kļūdas aiziet tālāk un rada pārpratumus, tās nostiprinās apziņā, un pēc tam cilvēkiem ir grūtāk pieņemt to, kā ir bijis patiesībā. Nav runa par to, ka romānā visam būtu jābūt "uz ūsiņu", ka tai krūzītei jābūt kritušai no galda tieši tajā namā un tajā dienā, bet nav labi, ja jūk vietām pasaules kari un vēsturiskos romānos tiek mūdzīti iekšā notikumi, kas pilnīgi noteikti nav varējuši notikt. Mūsu vēsture ir pietiekami smaga un draņķīga arī bez pārspīlējumiem, jebkuram laikam var piemeklēt kaut ko skarbāku, baisāku vai skaistāku.

Man pārāk bieži ir bijis jāsaskaras ar tādām faktu kļūdām grāmatās, filmās, izrādēs, un vissliktākais ir tas, ka cilvēki izlasa, noskatās vai noklausās un pēc tam runā pretī vēsturniekam: "Bet kā? Tas bija rakstīts grāmatā, es to redzēju izrādē, par to ir dzejolis..." Jāņem vērā, cik maz mums vēl ir skaidrības par notikušo un cik ilgs ir bijis klusēšanas laiks, cik daudzos aspektos pētniecība nemaz lāgā nav varējusi notikt, tāpēc būtu īpaši smagi, ja vecajām blēņām un mītiem sāktu jau jauni slāņoties virsū.

Tajā 2015. gadā tu jau biji uzrakstījusi romānu vai tikai uzmetumus?

Biju jau uzrakstījusi. Tad es to noliku malā un vairs nelikos ne zinis, man bija daudz kas cits, ko darīt. Līdz 2016. gada vasarai nodarbojos ar pētījumu par beztiesas nošaušanām Centrālcietumā 1941. gada jūnija beigās. Tas rezultējās izstādē Stūra mājā, un nākotnē to varētu apkopot kā zinātnisku pētījumu. Tagad man par to vēl ir informācija nākusi klāt, tajā brīdī bija vairāk nekā 50 fotogrāfiju, 99 zināmi cilvēki – bija zināmi visi vārdi, zināms, kas ar viņiem ir noticis, varēja atmest dažus mītus. Vācijas ārlietu ministrijas arhīvā atradām ekshumāciju protokolus, tur ir norādīti nāves cēloņi.

Kurus mītus šī informācija ļāva atmest?    

Atbira gadiem krātās šausmas par dīrātajām ādām un izrautajām acīm. Nekas tāds nav noticis.

Katlos neviens padomju varas ienaidnieks netika dzīvs vārīts, kā dažā romānā esmu lasījis?

Vismaz ne Rīgas Centrālcietumā. Jebkurā gadījumā es noraidu lietas, kuras izklausās par daudz grūti realizējamas.

Atgriežamies pie tava romāna un 2016. gada. Citiem to vēl nerādīji?

Dažiem biju devusi palasīt, bet bez domas, ka tas noteikti būtu jāpublicē. Tomēr ieteikumus publicēt saņēmu, piemēram, no rakstnieces Ingas Gailes, viņa ieteica vērsties redakcijā profesionālai izvērtēšanai. Tomēr atkal kāds laiciņš pagāja. Beidzot pagājušogad iedevu manuskriptu izdevniecībai un saņēmu pozitīvu pārsteigumu, slēdzienu, ka mans darbs ir drukājams.

Kādas ir tava romāna attiecības ar dokumentālu materiālu?

Tā tur ir diezgan daudz, pārsvarā lielās līnijās – darbības laiks no 1939. gada līdz 50. gadu beigām, arī romāna notikumi ir puslīdz balstīti uz to, kas šajā laikā ir noticis. Konkrētu cilvēku vārdi un vietas nav norādītas, varoņi, protams, ir nedaudz konstruēti no tā informācijas daudzuma, kas man ir. Šajā ziņā 2014. gads pielika punktu – nu jau ir tik daudz informācijas, ka jāsāk rakstīt romānu.

Tātad romānā tu nekādu alternatīvo vēsturi neizdomā?

(Smejas). Ja es tā sāktu darīt, tad jau man būtu jāiet pie ārsta! Es to nevaru atļauties, otrkārt, neredzu vajadzību pēc tā. Man ir ko un kā pateikt bez piecerēšanas.

Ko tu par romānā aprakstīto laiku vari teikt kā vēsturniece? Vai tas ir labi izpētīts, vai nezināmā vēl ir daudz?

Nezināmā nu jau vairs nav vairāk kā zināmā. Problēma tikai tāda, ka laiku pa laikam atkal jāatgādina, kas īsti tajā laikā notika, jo cilvēkiem ir tendence aizmirst un sākt ticēt visādiem māņiem, blēņām, pasaciņām un šausmenītēm. Tad ir atkal stingri jāuzsit pa galdu un jāsadod pa ausīm, lai nesāk runāt greizi. Tas mums pašiem būtu svētīgi. Kaut vai klasiskais piemērs par 1941. gada 14. jūnija deportācijām: kurš tad veidoja deportāciju dokumentus? Kaut kāds sliktenis sētnieks? Sliktais kaimiņš? Mistiskie stukaču bari, bez kuriem krievu čekists, muļķītis Ivans, pat papirosus nebūtu mācējis nopirkt? Ļoti atvainojos, bet zemeslodes sestās daļas drošības dienests nevarēja sastāvēt tikai no muļķīšiem. Otrām kārtām, ticiet vai ne, mīļie latvieši un pārējie valsts iedzīvotāji, bet deportāciju dokumentus izveidoja tikai un vienīgi oficiālie čekas darbinieki. Jā, viņi, apkopojot informāciju, balstījās arī uz aģentūras materiāliem, bet viņi bija tie, kuri izlēma, vai konkrētais aģentūras materiāls ietilpst attiecīgajā kategorijā. Jo bija noteiktas kategorijas, kuras deportācijā, šajā masveida akcijā, jāiekļauj. Šīs kategorijas atšķīrās no arestējamo kategorijām, līdz ar to arī informācijas ieguve bija citāda.

Galu galā, cik var teikt: aizejiet uz arhīvu, paņemiet ģimenes deportācijas lietas un paskatieties, kas tur rakstīts, kurš tās ir sastādījis, kura paraksts ir zem lietas? Vai sētnieka? Nu nebūs sētnieka paraksta zem lēmuma par arestu un izsūtīšanu. Tur būs čekista paraksts. Ja tur klāt būs kaimiņa "kļauza", paskatieties, par kādu tēmu tā ir, un pastāstiet arī citiem, tad mēs izvērtēsim. Un salīdziniet tomēr to "kļauzu" ar čekista sagatavoto lēmumu.