47 gadus vecais Perebijnis ir karjeras diplomāts; strādājis virknē Eiropas valstu (Čehijā, Slovākijā, Grieķijā), bijis Ukrainas vēstnieks Zviedrijā. Kijevā viņš darbojies dažādos amatos gan Ārlietu ministrijā, gan Ukrainas prezidenta administrācijā. Perebijnis atzīst, ka lielākais pārbaudījums bija laika posms pēc Krimas okupācijas. "Tas bija nopietns izaicinājums ne tikai visai Ukrainas tautai, bet arī mūsu diplomātijai. Krievijas propaganda lika mums apgūt paņēmienus, kā darboties informatīvā kara apstākļos."
Fragments no intervijas:
Jūsuprāt, kā šobrīd jūtas kolēģi Krievijas Ārlietu ministrijā, kam nākas izskaidrot Putina lēmumus?
No vienas puses, man viņu ir žēl, jo viņi kļuvuši par esošās situācijas ķīlniekiem. No otras puses, domāju, ka sevi cienoši cilvēki nebūtu ar mieru darīt šādu darbu. Krievijas diplomātiem nākas melot, stāstīt nepatiesību arī visaugstākajā līmenī. Tā nebija pat PSRS laikā, kad publiski varēja būt viena retorika, bet tiešo kontaktu laikā reti kurš uzdrošinājās melot, acīs skatoties.
Kādēļ vēl aizvien Krievija tik spītīgi apgalvo, ka Ukrainā nav tās karavīru?
Šī retorika galvenokārt ir domāta iekšējai lietošanai, jo pasaulē jau sen neviens netic Krievijas apgalvojumiem, ka Ukrainā nav krievu karaspēka. Tam ir simtiem pierādījumu. Krievija uz Ukrainu sūta ne tikai karaspēku, bet arī milzīgā daudzumā piegādā ieročus, tādējādi rupji pārkāpjot starptautisko tiesību normas.
Jūsuprāt, vai Krievijas rīcības pamatā bija ilgtermiņa stratēģiski apsvērumi, vai arī Putins rīkojās spontāni?
Krievijas vadība pati ir atzinusi, ka Krimas aneksija tika plānota jau pirms situācijas saasināšanās Ukrainā. Maskava jau gadiem ilgi gatavojusi stratēģiju, kā destabilizēt stāvokli Ukrainā. Galvenais iemesls ir tas, ka Krievija joprojām nevar samierināties ar domu — Ukraina ir patstāvīga, neatkarīga valsts. Maskava domā, ka mums arī turpmāk jāpaliek viņu ietekmes zonā. Acīmredzot viņi uzskata, ka Ukrainas virzība uz ES apdraud Krieviju un tajā valdošo režīmu. Jo stabilāka, demokrātiskāka un turīgāka būs Ukraina, jo lielāks drauds tas būs Krievijas režīmam. Krievijas pilsoņi sāks uzdot jautājumu: kāpēc Ukrainā iespējama šāda pozitīva attīstība, bet pie mums ne. Līdzīgā veidā Krievijā tiek noklusēti Baltijas valstu panākumi un izceltas jūsu problēmas.
Tomēr, salīdzinot Krievijas un Ukrainas attīstības līmeni, nākas secināt, ka pašlaik Krievijā tas ir augstāks. Tātad ukraiņi acīmredzot pieļāvuši kādas būtiskas kļūdas savā attīstības kursā...
Protams, bija kļūdas, mēs to nenoliedzam. Taču pašlaik nav iespējams objektīvi salīdzināt dzīves līmeni Ukrainā un Krievijā, jo mūsu teritorijā notiek bruņots konflikts. Par spīti tam, ārvalstu investoriem Ukraina joprojām ir pievilcīgāka par Krieviju. Jā, algas mums ir zemākas nekā Krievijā, bet tas nav vienīgais kritērijs, pēc kura vērtēt valsts attīstības līmeni. Demokrātijas, preses brīvības ziņā Ukraina ir tālu priekšā Krievijai, kur faktiski nav ne vārda brīvības, ne opozīcijas.
Vai ir pamats politikas ekspertu secinājumiem, ka Putins nolēmis atteikties no Novorosijas projekta?
Tas jau no paša sākuma bija pilnīgi mākslīgs projekts, ko Krievija centās īstenot ar militārā spēka palīdzību. Taču tas ir cietis pilnīgu krahu, jo Ukrainā neguva nekādu atbalstu. Donbasā karo tikai algotņi un Krievijas armija.
Ukrainā dzirdēti arī secinājumi, ka jums ar XX gadsimta ieročiem nākas cīnīties pret XXI gadsimta armiju.
Protams, ja salīdzinām Krievijas un Ukrainas bruņojumu, mums nākas atzīt, ka Krievijai tas ir daudz labāks. Taču mums ir daudz lielāks gara spēks un motivācija, jo mēs zinām, par ko karojam: par savu tautu, teritoriju, neatkarību. Bet par ko karo un mirst Krievijas karavīri Ukrainā, būs grūti paskaidrot tām karavīru mātēm, kas saņem sēru vēstis no frontes.
Vai tagadējās problēmas var saistīt tikai ar vienu cilvēku: Putinu? No vienas puses, tas ir ērti: ja nebūs Putina, konflikts beigsies. Vai tomēr konfliktam nav dziļākas saknes?
Protams, ir arī dziļākas saknes. Krievijā daudziem ir grūti atzīt, ka Ukraina ir neatkarīga valsts. Taču uzskatu, ka nedrīkst apsūdzēt visu tautu naidā pret Ukrainu. Šo naidu uzkurina propaganda, kuras dēļ Krievijas iedzīvotājiem ir grūti iegūt objektīvu informāciju par Ukrainā notiekošo.
Pirms šīs krīzes sākuma Latvijā bija pierasts runāt par monolītu "krievvalodīgo" kopienu, kurā automātiski tika ieskaitīti arī ukraiņi un baltkrievi. Vai šie notikumi nav palīdzējuši Latvijas ukraiņiem apzināties sevi kā atsevišķu etnisko grupu?
Latvijas ukraiņi ir ļoti dažādi: ir aktīvi Ukrainas patrioti, bet ir arī tādi, kas izjūt nostalģiju pēc padomju laikiem, kad visi dzīvoja vienā valstī. Mēs cenšamies uzturēt kontaktus ar visiem. Taču kopumā varu teikt, ka Ukraina izjūt lielu atbalstu gan no Latvijas ukraiņu, gan latviešu puses. Piemēram, 6.jūlijā Dzintaru koncertzālē notiks labdarības koncerts Kara bērni, kura laikā savāktie līdzekļi tiks izmantoti, lai Ukrainas bērni varētu atgūt veselību Jūrmalas sanatorijās. Gribu izteikt īpašu pateicību labdarības koncerta patronesei Saeimas priekšsēdētājai Inārai Mūrniecei un akcijas rīkotājai Rotary Rīdzenes kluba prezidentei Mairitai Solimai. Aicinu visus uz koncertu vai neklātienē izmantot iespēju ar ziedojumu atbalstīt akcijas mērķus. Nauda tiks izmantota ļoti cēlam mērķim: palīdzēt bērniem, kas, lai cik šausmīgi tas skanētu XXI gadsimtā, ir pārcietuši karu, zaudējuši vecākus. Viņiem ir nepieciešams mūsu atbalsts un līdzcietība.
Visu interviju ar Ukrainas vēstnieku lasiet žurnāla Sestdiena 12.jūnija numurā!