Protams, ir gadījumi, kad jārīkojas tieši šādi, taču tie ir saprāta robežās. Diemžēl likums liek pieņemt formālus lēmumus, nepieļaujot nekādus variantus, un daudzi kolēģi [citās bāriņtiesās] pastāvīgi strādā it kā Dāmokla zobena ēnā, baidoties domāt paši.
Piemēram, ja ir iesniegums no vecmāmiņas vai tantes - kā tajā gadījumā, kas izskanēja presē [2014. gada vasarā Rīgas bāriņtiesa kādai mātei pārtrauca aizbildnības tiesības un ievietoja abus mazos bērnus krīzes centrā, jo bija saņēmusi sūdzību par šo sievieti no Latgalē dzīvojošās bērnu vecmāmiņas, kura vēlāk atzinās, ka bija pārspīlējusi] -, šādas lietas vērtējam kritiski un vispirms pārbaudām materiālus - vai tur ir pamats vai arī ģimenē vienkārši radies konflikts, kurā bērnus izmanto kā ietekmēšanas instrumentu.»
Bāriņtiesām taču ir iespējas iegūt visu nepieciešamo informāciju, lai varētu pieņemt objektīvu lēmumu.
Jā, Latvijā ir novadi, kuros bāriņtiesas ļoti kvalitatīvi sadarbojas ar sociālajiem dienestiem. Taču, kā redzams [Bāriņtiesu likuma grozījumu priekšlikumu vērtēšanas posmā Saeimas Juridiskajā komisijā], dažiem deputātiem nav izpratnes par to, kādas tieši funkcijas ir bāriņtiesai, kādas - sociālajam dienestam. Tiek sniegti priekšlikumi, lai uzdotu bāriņtiesām par pienākumu pildīt funkcijas, ko pilda pavisam citas iestādes. Par ko varam runāt, ja valstī pat likumdevējiem nav priekšstata?
Kāda sadarbība starp bāriņtiesu un sociālo dienestu ir Ādažu novadā?
Ja man nebūtu šo darbinieču... Būtu vakars. Nav iespējams strādāt bez sociālā dienesta atbalsta - viņi procesu redz kopainā, tāpat arī saņem dažādu informāciju no iedzīvotājiem, kuriem sniedz palīdzību, piemēram, kurās ģimenēs varētu būt problēmas. Savukārt sociālais dienests par to paziņo man, tāpēc jau agrīni varam sākt strādāt ar šīm ģimenēm, lai kopīgi tām palīdzētu, piemēram, ārstēties no alkohola atkarības, ar darba atrašanu, noorganizēt vietu «simtlatnieku» programmā. Ja situāciju vairs nevar atrisināt, sasaucam starpinstitucionālo sanāksmi, un tikai pēc tam bāriņtiesas locekļi dodas runāt ar šo ģimeni. Bet nebrūkam virsū uzreiz.
Rodas iespaids, ka dažās pašvaldībās aina ir pretēja - tiek sagaidīts kritiskais brīdis, un seko kardināla rīcība. Bāriņtiesām ir plašas pilnvaras - to pieņemtie lēmumi izpildāmi nekavējoties, bet, ja tas nav objektīvs, pārsūdzēt to var tikai tiesas ceļā, kas ir laikietilpīgi.
Objektivitāte ir plaši interpretējama, tāpēc mēs savā bāriņtiesā vērtējam, vai konkrētajā situācijā bērns ir apdraudēts. Ja jūs Ādažos pajautātu kādam no iedzīvotājiem, ko viņš domā par vietējo bāriņtiesu, vai tā ir represīva, visdrīzāk atbilde būs noliedzoša. Ar tādām metodēm mēs nestrādājam, mums tomēr jāizrāda pozitīva attieksme pret vecāku, viņš mūsu acīs nedrīkst a priori būt noziedznieks. Pret vecākiem jāizturas ar cieņu, izvērtējot, ko viņi saka, taču nepazemojot. Ja bāriņtiesa apzināti vairos vecākiem stresu, tas nonāks arī līdz bērnam.
Vai jūsu redzeslokā ir pārsvarā mazturīgie?
Jūs neticēsiet - ir tādas ģimenes, kam nav ne vainas un kas izsaka vēlmi iegūt, piemēram, viesģimenes statusu, bet dažiem mājās ir tāda nekārtība! Trūcīgajiem lielākoties gultas ir saklātas, malka smuki sakrauta, varbūt viens kastrolis apdedzis - bet tas arī viss. Un mēs par savu ierašanos nebrīdinām. Savukārt turīgākajiem nereti nav izpratnes par sanitārajām normām - bērni rāpo tur, kur suns aptaisījies. Lielākā daļa lietu mūsu ikdienā saistītas ar saskarsmes tiesībām - situācija ir traģiska. Pirmkārt, ļoti daudz bērnu dzimuši nereģistrētās partnerattiecībās, otrkārt, ļoti daudzi strādā un dzīvo ārvalstīs, bet viņu bērni ar otru vecāku paliek šeit. Taču lietās, ko vērtējam, mūs mazāk interesē vecāku viedoklis, galvenais ir - ko bērns domā.
Bet ja bērns ir pavisam mazs?
Civilprocesa norma paredz - ja bērns spēj viedokli izteikt. Protams, mēdz būt grūtības. Tiesu medicīnas eksperts reiz kādā lietā nevarēja noteikt astoņgadīga bērna viedokli par saskarsmes tiesību piemērošanu, jo vecāki bija viņu iedzinuši tik dziļi sevī, ka viņš neatvērās nevienam. Šīs ir traumējošākās lietas.
Kā pieņemt tik nopietnu, liktenīgu lēmumu, kuram no vecākiem ļaut ikdienā rūpēties par bērnu?
Pēdējais vārds ir tiesai, bet mēs sniedzam tai savu atzinumu, kas gan tiesai nav saistošs.
Uz ko pamatojoties, rakstāt šos atzinumus?
Mūs interesē bērna viedoklis - kā saskarsme īstenota iepriekš, kādu viņš to vēlētos nākotnē. Vai nu paši aprunājamies ar bērnu, vai to dara psihologs. Diemžēl bērniem ir īslaicīgā atmiņa - ar laiku viņi arvien aizmirst otru, piemēram, uz ārzemēm aizbraukušo, vecāku, un tas, kurš palicis kopā ar viņu, bērna acīs ir labāks. Bet ir [Augstākās tiesas] Senāta spriedumi, ka tas, ka vecāks strādā ārvalstīs, nenozīmē, ka viņš nerūpējas par savu Latvijā palikušo bērnu. Mums vajadzētu pārņemt Vācijas, Nīderlandes praksi ar mediāciju. Civilprocesa likumā būtu jānosaka, ka strīdus gadījumos vecākiem vispirms būtu jāiziet mediācija un tikai pēc tam var iesniegt dokumentus tiesā.
Kā jūs vērtējat sabiedrībā pastāvošo attieksmi pret bāriņtiesām?
Redziet, ir tā, ka personas, kas savu problēmu risināšanas ceļā nonākušas līdz bāriņtiesai, bieži vaino visus pārējos, tajā pašā laikā neatzīstot neko, ko viņš pats varētu darīt lietas labā. Šajā ziņā neko mainīt nav iespējams.
Kā notiek Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārbaudes?
Viņi ir tiesīgi ierasties un veikt pārbaudi jebkurā laikā. Pie mums pēdējo reizi bija pagājušā gada augustā. Viņi ņem visas lietas un tīri formāli pārbauda, vai visi dokumenti ir kārtībā.
Tā arī ir visa bāriņtiesu darba uzraudzība?
Bāriņtiesām nebūtu vajadzīga uzraudzība, bet gan metodiskā palīdzība - kuru labāko ārvalstu praksi varētu pārņemt, kādi jauni pētījumi ir, publikācijas. Drīzāk šādi metodiski vadīt, lai jaunie nesen ievēlētie bāriņtiesu locekļi, kuri sistēmā vēl nav apbružājušies, spētu saprast, ka ne vienmēr tikai formāli jāpilda likums - lika [izņemt bērnus no ģimenes] - izņemam un tikai pēc tam skatāmies. Jo ir varianti - ievietot, piemēram, krīzes centrā bērnu kopā ar vienu no vecākiem. Diemžēl daudzi kolēģi strādā pēc principa - vispirms izņemam un tikai pēc tam vērtējam, kā būtu bijis labāk.
Saeimas Juridiskā komisija atbalstīja priekšlikumu paaugstināt bāriņtiesu amatpersonu minimālās izglītības un pieredzes latiņu. Kā jums šķiet, vai to profesiju pārstāvju zināšanas, kam likums ļauj kļūt par bāriņtiesas vadītāju vai locekli, atbilst mūsdienu tiesību piemērošanas kārtībai?
Nē. Piemēram, ārsts neko daudz nezina par tiesībām. Kad sāku strādāt bāriņtiesā, uzreiz sapratu, ka ar ārsta zināšanām nepietiek, un iestājos Latvijas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Tāpat arī - pa kuru laiku bāriņtiesā varētu strādāt skolotājs, kuram skolā ir pilna slodze? [Bāriņtiesu likumā] esošais profesiju uzskaitījums nav mainījies kopš 1996. gada, kad atjaunoja no 1937. gada izrietošo pagasttiesu likumu. Šo profesiju pārstāvji - ārsts, skolotājs - tajos laikos bija izglītotākie iedzīvotāji pēc pagastveča, pagasta sekretāra. Toreiz bāriņtiesas sastāvu iecēla no šī augstākā sabiedrības līmeņa, bet atšķirība tāda, ka toreiz bāriņtiesas bija piederīgas tiesu sistēmai, taču tagad tas tā vairs nav. Esam parasta iestāde.
Vai tas ir pareizi?
Protams, nē. Mēs pildām daudzas funkcijas, kalpojam tiesu sistēmai saistībā ar saskarsmes tiesībām, palīdzam notāriem. Kas tik mums nav jādara! Bāriņtiesu likumā divas nodaļas attiecas tikai uz juridiskiem jautājumiem - mantojumi, pilnvaras, apliecinājumi un tamlīdzīgi. Kāpēc man tur būtu jābūt bāriņtiesas loceklim, kas tikai izgājis apmācības, kurās daudzas lietas nemāca? Tur vajag juristu, kas zina Civillikumu un tā tālāk.
Esat vienīgā Ādažu novada bāriņtiesas amatpersona ar juridisko izglītību?
Jā, bet pārējiem locekļiem ir sociālā darbinieka izglītība. Cilvēkus par tādu atalgojumu grūti dabūt, nopietns jurists nenāks strādāt uz bāriņtiesu par septiņiem eiro stundā pirms nodokļu nomaksas. Tomēr vietējās domes deputāti palīdz ar finansējumu un nekad nav likuši šķēršļus mūsu darbam.