Vai arī - 1. aprīļa ziņas noformējot tā, lai arī lasītājam ar minimālu atjautības pakāpi uzreiz būtu skaidrs, ka tie ir joki. Piemēram, 1993. gada 1. aprīlī Dienā jokiem atvēlētās lappuses datums bija uzrakstīts citā šriftā.
Šā datuma Dienu pieminu tāpēc, ka te viena no 1. aprīļa ziņām, Trofima Lisenko prēmija piešķirta, bija veltīta patiesam notikumam, kurš rāda, ka vislabākie joki presei iznāk netīšām. Trofims Lisenko, kā zināms, bija Staļina laika «zinātnieks», kurš, mazliet vulgarizējot, apgalvoja, ka ar komunistisku audzināšanu rudzus var pārveidot kviešos. Diena Lisenko prēmiju Par uzvaru pār dabu piešķīra laikraksta vēsturē laikam gan spilgtākās drukas kļūdas sakarā - 1993. gada 27. martā publicētajā sludinājumā Latvijas aviolīnijas izsludināja «lidmašīnu un helikopteru pārošanu». Prēmija par šo drukas kļūdu pienācās Dienas reklāmas aģentūras prezidentam Raulam Viktorovam ar piebildi, ka šīs pārošanas akcijas rezultātā Latvijas bruņotajiem formējumiem pievienojies arī «Saķersmes aizsardzības līderkopteru pulks, Pazemes bumbvedēju eskadriļa, Plidmašīnu spēki, Vējdzirnavu rotadrons, Jumta izlūkošanas organizācija un Gaisa piļu rota. Dažas resnākās lidmašīnas atstātas sēklai».
1. aprīļa sakarā jāatceras arī šo rindu autora pieredze. 1999. gadā Dienas pielikums Izklaide iekrita 1. aprīlī, un nolēmu izmantot iespēju un krogu rubrikā Zirnis ēd aprakstīt tādu krogu, kāda man tobrīd pietrūka. Šķita, ka ar kroga nosaukumu Lielā dakša un pašizdomātu Kurzemes muižu Cērksteni, kurā šis krogs meklējams, būs pietiekami, lai lasītājs saprastu, ka runa ir par aprīļa joku. Rakstā Te dod par velti vispirms pagaudies par īsti mājīgu krogu trūkumu Rīgā un piebildis, ka tā droši vien ir nevis krodzinieku, bet Rīgas publikas vaina, ķēros vērsim pie ragiem, atklādams, ka latvisku mājīgumu esmu uzgājis bijušās Cērkstenes muižas ēkās tapušajā krogā Lielā dakša, kurā gādāts «tieši par to, lai apmeklētājs aizmirstu laiku. To palīdz nodrošināt arī viesu atpūtas istabas un izcili laipnas apkalpotājas, kas gatavas ne vien pavadīt viesi līdz šīm istabām, bet arī gādāt, lai viņš aizmigtu patiesi apmierināts. Jā, bet kāpēc viesim būtu jāstūrē uz gultu? Vērīgāks lasītājs to jau būs sapratis no kroga nosaukuma - Lielā dakša piedāvā patiesi latvisku pieēšanos. Tā tiek veicināta ļoti vienkārši: ēdieni ir gan ļoti garšīgi, bet, maigi sakot, padārgi, taču, ja ēdējs spēj apēst ļoti daudz, piemēram, trīs porcijas Cērkstenes steika (Ls 19,99), viņam šeit... tiek piemaksāts! Nedēļu nogalēs Lielajā dakšā varot vērot īstas ēšanas sacensības, un esot vīri - gan no latviešu uzņēmēju, gan vietējo mežstrādnieku aprindām -, kas vēriena ziņā neatpaliekot no Eduarda Pāvula benefices Vella kalpos un pamanoties gan noēsties, gan ar to vēl nopelnīt (es ar grūtībām tiku galā ar vienu minēto steiku)».
Raksts beidzās ar vēstījumu, ka Lieldienās Lielajā dakšā sacensību ēdiens būs krāsotas strausa olas... Kad 1. aprīlī redakcijai sāka zvanīt lasītāji, interesējoties, kā nokļūt līdz Lielajai dakšai, un kad arī man pašam piezvanīja divi mani paziņas, kuriem, manuprāt, it kā vajadzēja nojaust, ka te ir runa par aprīļa joku, un teica: «Mēs jau sēžam mašīnā, kur tā Lielā dakša īsti ir?», redakcijā tika pieņemts koleģiāls lēmums turpmāk caur vēderu vairs nejokot.