Grāmatu smaržas apburtā
Sarunā Anna uzsver savu bagātību - likteņa piešķirto laimi būt kopā ar lieliskiem cilvēkiem un savu latgaļu spītu, kas palīdzējis tikt pāri grūtībām un visdziļākajām sāpēm. Viņa atceras mīļu bērnības ainu: «Esmu īsta lauku meitene, piedzimu Rožkalnos, vidū starp Līvāniem un Preiļiem. Protu gotiņas slaukt un visus lauku darbus darīt, bet mans lielākais prieks bija zirgi. Maza būdama, izdomāju, kā viņiem tikt mugurā - ievedu zirgu grāvītī, no malas ieķēros krēpēs un - augšā biju! Man un abiem brāļiem bija mīļa ķēvīte, viņai piedzima kumeliņš, bet ķēvīte dzemdībās nomira. Kumeliņu izbarojām ar siltu govs pienu, bet vēlāk saimniecības vadība noteica, ka kumeļš jāatdod uz kolhoza tālo galu. Sirds vai pušu lūza! Kad zirdziņš brauca garām mūsu mājām, viņš vienmēr skaļi zviedza un mēs aulēkšiem skrējām uz ceļu.»
Anna jau pusaudzes gados zināja, ka strādās bibliotēkā. Sapnis piepildījās ar uzviju - jau universitātē studējot, viņa zināšanas apguva Misiņa bibliotēkā, un, ja neskaita pirmos trīs skolotājas darba gadus Kabilē, vēlāk Dievs lēma Annai darba mūžu vadīt viņas dzīves vienīgajā bibliotēkā: «Viss atkarīgs no tā, vai patīk darbs, ko dari. Ja patīk, tad viss pašķiras. Kad mani pirmo reizi aizveda uz Misiņiem, kas toreiz atradās Skolas ielā, jau, ārdurvis paverot, apbūra grāmatu smarža. Tagad, jaunajās telpās Rūpniecības ielā, kurp pārvācāmies 90. gadu sākumā, šī smarža vējo tikai grāmatu krātuvē.»
Piederēt misiņiem jeb Misiņam, kā sarunvalodā dēvē LU Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēku, bija liels gods. Anna godprātīgi kāpa par karjeras pakāpieniem - bibliotekāre, redaktore, lasītavu sektora vadītāja, bet no 1991. gada līdz aiziešanai pensijā 2009. gadā viņa bija Misiņa bibliotēkas vadītāja: «Cilvēks viens neko nevar. Mums katrs kolektīva cilvēks bija personība. Darbs ar lasītājiem bija mūsu dzīves saturs. Komunicējot ar viņiem, izglītojām un audzinājām paši sevi. Viens no maniem pirmajiem lasītājiem bija Jānis Stradiņš. Sastingu, viņu pirmo reizi ieraugot, jo tobrīd izsniegšanas zālē biju viena pati, taču zinātnieks ir vienkāršs un sirsnīgs cilvēks. Bibliotēkas pakalpojumus izmantoja daudzi ievērojami cilvēki, arī trimdas latvieši - Andrejs Eglītis, Edgars Andersons, Uldis Ģērmanis, Juris Soikāns, gandrīz visi mūsu rakstnieki, dzejnieki, kultūras un mākslas darbinieki.»
Neatsverams ir Annas Šmites ieguldījums Letonikas avotu un literatūras popularizēšanā, viņa bija iniciatore Latvijas grāmatu izstādēm, misiņos rūpējās par sarīkojumu un konferenču organizēšanu. Anna atzīstas: «Kad man pateica, ka būs vien jākļūst par bibliotēkas vadītāju, pirmā doma bija - bet tad vairs nevarēšu strādāt ar lasītājiem!» Viens no grūtākajiem direktores darba posmiem bija pārvākšanās uz jauno bibliotēku Rūpniecības ielā. Tas nenotika tā, kā tagad Nacionālās bibliotēkas pārcelšanās uz Gaismas pili: «Nebija ne cilvēku, ne transporta. Visu darījām saviem spēkiem. Paldies toreizējam lauksaimniecības ministram Dainim Ģēģeram. Viņš arī bija mūsu lasītājs, un, uzzinot par problēmām, bez atlīdzības piešķīra transportu un cilvēkus. Tas daudz ko atrisināja, bet atvieglojumu izjutām tikai bibliotēkas pirmajā darba dienā, kad jaunajās telpās atnāca visi mūsējie.»
Ja sadodas rokās
Dievs mums uzliek tikai tādas nastas, kādas varam panest. Annas vīrs nomira pirms sešarpus gadiem, kad ģimene tikko bija pārcēlusies uz trīsistabu dzīvokli Daugavgrīvas ielā. 2009. gadā Anna Šmite aizgāja pensijā, bet pēc desmit dienām notika nelaime - uz darbu aizgāja un vairs nekad mājās neatgriezās 31 gadu vecais dēls Pēteris. Visgrūtākais bija gads, kad par Pēteri vienkārši nekas nebija zināms. Anna nespēja pat raudāt. Ja ne misiņiešu atbalsts, kas bēdās bija tik cieši līdzās, ja ne meita Zane, ja ne dzimtas turpinājums - Zanes bērni Kārlis un Dārta, ja ne tolaik vēl nedzimusī Pētera meitiņa Alma, ja ne katoļu priesteru garīgs atbalsts, iespējams, viņa sabruktu.
Tagad Anna dzīvo viena, un viņai joprojām pietrūkst laika izdarīt visu, ko vēlētos. Bieži ciemos nāk mazbērni. Ar astoņus gadus veco Kārli Anna nesen apmeklējusi reto grāmatu izstādi Misiņos, skaidrojusi mazdēlam, ka, lūk, šī grāmata ir ļoti dārga, jo ar roku pārrakstīta un vispār vienīgā pasaulē! Kārlis ilgi gudrojis, ka grāmatai taču nepieciešama īpaša apsardze, un spriedis - ja pārdod vairākas tik vērtīgas grāmatas, tad taču var nopirkt lielu lidmašīnu! Puikam puiku domu gājiens! Vakar Anna ar mazbērniem bijusi Kalngalē pie sirdij joprojām mīļajiem zirgiem. Viņa priecājas, ka mazbērniem arī patīk zirgi.
Anna daudz tulko un rediģē. Par laimi, dators tika apgūts, vēl bibliotēkā strādājot: «Bijām vieni no pirmajiem, kas sagatavoja elektronisko katalogu. Tagad man datorprasme ļoti noder.» Anna Šmite bieži apmeklē pasākumus Misiņa bibliotēkā. Viņa iecienījusi Operu un Jauno Rīgas teātri, uzteic augustā redzēto valmieriešu izrādi Raudupiete. Arī grāmatu lasīšana joprojām ir iecienīta nodarbe: «Literatūra man nekad nav apnikusi, varbūt tikai mainījušās intereses - agrāk daudz lasīju daiļliteratūru, tagad pievēršos vēsturei, filozofijai un memuārliteratūrai.»
Anna Šmite ir sirsnīga un atklāta: «Man dzīvē nereti traucējis tas, ka dažkārt iznāk pārsteidzīgi pateikt, ko domāju. Tas būtībā nemaz nav jādara, jo tāpēc jau ne cilvēks, ne viņa domas nemainīsies. Ar laiku gan esmu iemācījusies savu reizi paklusēt.» Atvadoties mājasmāte saka: «Jāsteidzas vēl ko labu izdarīt šajā pasaulē.»
Lai veicas, Anna!