Lego robotu entuziastiem šogad ir liels sasniegums - skolēnu komanda pēc vairākiem sacensību posmiem ieguvusi 1. vietu starp Latvijas komandām Latvijas-Igaunijas Pirmās lego līgas čempionāta finālā un līdz ar to tikusi pie iespējas braukt uz Eiropas čempionātu, kas maija beigās notiks Pamplonā Spānijā. Tiesa, lai to izdarītu, brauciena izmaksas (vairāki tūkstoši eiro) jāsedz pašiem, un tā patlaban ir gan aktuālākā, gan sāpīgākā lieta.
Skrūvē un programmē
Valmieriešu lego robotu komanda ir īsts lieliskais piecnieks, lai gan darboties robotikas klubā viņi sākuši tikai kopš pērnā rudens. Jēkabs Avišāns (10.e klase) ir komandas līderis, viņu robotikas pulciņā ievilcis skolotājs, bet pašam šī nodarbe likusies labs veids, kā nesēdēt tik daudz pie datora. Arī Andris Kārkliņš (7.b) pulciņā nonācis, jo gribējis lietderīgāk pavadīt brīvo laiku, viņu arī interesē programmēšana, bet komandā viņš ir galvenais, kas taisa prezentācijas, plakātus, uzskates materiālus. Naurim Adatai (7.d) darboties pulciņā piedāvāja, un viņš padomājis - kāpēc ne? Strādāt ar robotiem - tas izklausījies interesanti, un tagad Nauris komandā darbojas ar tehniskajām lietām, sacensībās palīdz Jēkabam uzstādīt robotu trasi u.tml. Baiba Ozola (10.e) jau pieradusi pie apkārtējo replikām, ka robotika ir meitenēm netipiska nodarbe, un komandā darbojas pie robotu būvēšanas, dizaina, ir radošais «klucīšu meistars». Savukārt Kristaps Ārgalis (7.d), kurš Skolas Dienas viesošanās reizē nebija klāt, esot komandas «labais gars» - priecīgs optimists, kas visus saturot kopā. Jaunieši stāsta, ka bariņš bez ķildām neiztiekot, taču pamazām viens otru iepazīst un saprotas arvien labāk. Savukārt skolotājas Arta Pūgule-Ignate un Inta Drabe komentē, ka robotika skolēnus aizrauj, viņi tās dēļ mēdz skolā aizsēdēties arī līdz vēlam vakaram. «Turklāt dažādu klašu bērni pulciņā bez skolotāju iejaukšanās dalās savā pieredzē, ko un kā sekmīgāk izdarīt. Ideāli,» saka A. Pūgule-Ignate.
Ja sākumā skolēni robotikas klubā varbūt ir jāievilina, tad jau pēc pirmajām sacensībām viņi paši degošām acīm sāk «vajāt» skolotājus. Pirmajā lego līgā, kurā valmierieši nesen plūkuši uzvaras laurus, skolēniem roboti jāsaprogrammē tā, lai tie sacensībās spētu veikt noteiktus uzdevumus konkrētā trasē - kaut ko pacelt, apbraukt, apgriezties utt. Trase mēnesi pirms sacensībām komandām tiek atsūtīta pa detaļām, skolēniem tā pašiem jāuzbūvē, turklāt ik gadu trase ir citādāka un ar savu tēmu - šogad par dabas katastrofām, iepriekš par nanotehnoloģijām, veco ļaužu problēmām u.c. Taču sacensībās žūrija vērtē ne tikai robotu uzvedību trasē, bet arī komandas plakātu prezentāciju, zinātniskā izpētē balstītu priekšnesumu par gada tēmu, kā arī komandas spēju sadarboties, atbalstīt citus. «Sacensībās uzsvars tiek likts uz draudzību,» saka Andris. A. Pūgule-Ignate piebilst, ka tas ir šo maču fenomens - galvenais nav rezultāts, bet process. Zelta medaļu gan saņem pilnīgi visi sacensību dalībnieki, godalgas tiek dalītas par uzvaru katrā uzdevumā, bet uzvarētāji dabū kārtīgu kausu no lego klucīšiem. Visiem prieks, neviens nav vīlies.
Valmierieši sacensībās žūriju «nošarmējuši» tieši ar prezentāciju un teatrālo priekšnesumu. Skolēni stāsta, ka šī pieredze viņiem pašiem palīdz slīpēt angļu valodas prasmi, skolotājas teic, ka tas māca arī komunicēt un ļauj sadraudzēties dažādu klašu skolēniem. Savukārt robotikas pulciņa pēcpusdienās jaunieši attīsta programmēšanas māku, loģisko un matemātisko domāšanu.
Atbalsts tikai vārdos?
A. Pūgule-Ignate teic, ka tieši šādas robotikas aktivitātes, kur roboti jāpiedabū darīt kaut ko konkrētu trasē, ir labākais veids, kā skolēniem mācīt programmēt jau no mazām klasītēm. Robotika ir arī kārtīgs «burkāns», ar ko skolēnus patiešām ieinteresēt tehniskajās jomās, lai nākotnē no viņiem izaugtu inženieri. Tieši tāpēc Valmieras pedagogus ļoti skumdina uzņēmumu un iestāžu vājā atsaucība lūgumiem sponsorēt skolēnu komandas braucienu uz sacensībām Spānijā, kur bērni kā vienīgie pārstāvēs Latviju. «Esam lūguši atbalstu lielām kompānijām, kas sevi reklamē kā IT nozares atbalstītājus un kas stāsta, cik ļoti trūkst jauno inženieru. Šobrīd ir atsaucies tikai Lattelecom, kas apsolījis piešķirt 600 eiro. Vēl kaut kādu atbalstu esam sarunājuši caur pazīšanos un skolēnu vecāku darbavietās, robotu detaļas apmaksās Valmieras Rotari klubs. Bet ar to nepietiek, un laika palicis maz…» teic A. Pūgule-Ignate.
Viņas kolēģe I. Grava stāsta, ka tieši finansiālā atbalsta trūkuma dēļ Latvijas skolās robotikas pulciņu un līdz ar to arī skolēnu komandu sacensībās ir daudz, daudz mazāk (šogad četras) nekā Lietuvā, Igaunijā (ap 20). Igaunijā robotika skolās savulaik tika izvirzīta par vienu no valsts IT «tīģera lēciena» elementiem un katrai skolēnu komandai sacensībās ir uzņēmums - sponsors, kas mačos gūst publicitāti. Tikmēr Latvijā katra skola robotikas lauciņā dara tikai tik, cik var finansiāli atļauties pati. Lielākoties - neko daudz vai neko. «Latvijā skaļi tiek deklarēts, ka mums vajag inženierzinātņu speciālistus, programmētājus, bet nekas praktiski netiek darīts, tie ir tikai vārdi. Finansējums visiem mācību priekšmetiem ir un paliek vienāds, trūkst plānveida attīstības un atbalsta. Tagad būs eksāmens fizikā/ķīmijā, bet tas kā motivators izvēlēties šīs jomas ir pilnīgi aplams, jo ir piespiedu pasākums. Ko skola pati iniciē, lai ieinteresētu skolēnus inženierzinātnēs, to pati arī dabū vilkt finansiāli. Mēs Spānijā kā vienīgā komanda pārstāvēsim Latviju, bet atsaucība no iestādēm, kam vajadzētu par to interesēties, ir nulle,» kritiska ir arī skolas direktore Agita Zariņa.
Bet cerību vēl atmest nevar. Turam par valmieriešiem īkšķus! Spānija gaida!