Reizi nedēļā savam priekam sāku skriet jau skolā. Ar klasesbiedru mēģināju apskriet apkārt Imantai. Bet mēs nebijām izvēlējušies īsto dienu - tas beidzās pēc pusdistances ar apsaldētām ausu ļipiņām.
Kādreiz mans vectēvs, labs sportists, ar nožēlu stāstīja, kā Latvijas laikos bija izcīnījis nevis zeltu, bet tikai sudrabu vai bronzu Latvijas meistarsacīkstēs tāpēc, ka pirms sacensībām bija kārtīgi saēdies gaļas mērci. Protams, nezinot, ka trīs kilometri būs jāskrien pēc dažām minūtēm. Man jau skolas laikā bija skaidrs, ka izcila skrējēja gēni mani nav sasnieguši, esmu viduvējs. Tāpēc atlika loģiski formulēt, ka ir jāskrien priekam. Tas arī galvenais kritērijs, ko varu ieteikt amatierim. Ja kaut kas nepatīk, nevajag ilgstoši sevi mocīt, bet vajag ko mainīt - distances garumu, apavus, diennakts laiku. Sev kā optimālus esmu pieņēmis 7-12 km ne agrāk par desmitiem rītā divas trīs reizes nedēļā. Skrienot pa cietu segumu, nepieciešamas botas ar augstāku un mīkstāku papēdi, skrienot pa mežu - zemākas. Var gadīties, ka labākie apavi nav dārgākie.
Labi padarīta darba sajūtu pēc skriešanas nav vērts detalizēti aprakstīt. Pat apsēšanās pie televizora pēc skriešanas liekas kā cēla atpūta, kas citkārt ir dīkdienīga laika nosišana.
Maz lietu mūsdienās ilgstoši eksistē tīrā veidā, piemēram, katrs vienkāršs un sakarīgs produkts ar laiku tiek papildināts ar kanēļa, vaniļas, kolas un čili modifikācijām. Arī vienkārša skriešana var apaugt ar piedevām. Pēdējos gados vientulīgas skriešanas vietā biežāk skrienu orientēšanās tautas sacensībās Ogres un Rīgas mežos. Ar to ir kā ar tautas dejām - skaistumu vislabāk saredz tie, kas piedalās vai ir piedalījušies. Citiem var kļūdaini likties, ka tā ir pilnīgi likumīga iespēja haotiski skraidīt bez ceļa pa mežu un krūmiem - baidot meža zvērus, ogotājus, sēņotājus, kā arī suņu, kaķu un bērnu staidzinātājus. Turklāt tas viss notiek, skrienot ar papīra lapu rokā un nopietnu izteiksmi sejā. Lai nu kā, skriet vajag priekam.
A.Zacmanis ir komunikācijas konsultants