Tas, kad sāksies būvniecība, atkarīgs no tā, kad Iepirkumu uzraudzības birojs (IUB) atļaus slēgt līgumu ar darbu veicējiem. Šo projektu IUB uzrauga ļoti rūpīgi, un tas arī ir pareizi. Ja centra būvniecības un iekārtošanas gaitā nebūs ilgstošas konkursu rezultātu apstrīdēšanas, centrs soli pa solim tiks pabeigts desmit gadu laikā. Tomēr zināms arī, ka konkursā nevinnējušie uzņēmēji ar savām sūdzībām var ļoti paildzināt darbu procesu. Problēma ar ieilgušiem iepirkumu konkursiem sastopama ļoti bieži, ne jau tikai LU. Šī problēma būtu jāatrisina likumu līmenī, jo viens pasūtītājs jau neko nevar mainīt.
Kā jaunais Dabaszinātņu centrs veicinās studiju, pētniecības un darba tirgus sasaisti?
Lai rastos jauni, ievērojami atklājumi, jābūt ideju apmaiņai, un pieredze liecina, ka labākie sasniegumi rodas tieši sadarbībā - tas attiecas gan uz studentiem, gan zinātnisko institūtu darbiniekiem. Tāpēc nākotnē pozitīvu lomu varētu spēlēt tas, ka šajā centrā kopā studēs bioloģijas, ķīmijas, ģeogrāfijas un daļēji arī fizikas studiju programmu studenti, tāpat arī matemātikas un medicīnas studiju programmu studenti. Turklāt esam plānojuši attīstīt zinātnes un studiju sasaisti ikdienā, jo iecerēts, ka centrā atradīsies arī seši valsts nozīmes zinātniskie centri.
Centrs nodrošinās iespēju izmantot modernās tehnoloģijas, ar kādām nevar aprīkot gan praktiski, gan morāli novecojušās pašreizējās LU fakultāšu un zinātnisko institūtu telpas.
Bet, ja runājam tieši par augstākās izglītības satura nepietiekamo atbilstību darba tirgus prasībām, vai plānotās pārmaiņas šo jautājumu risinās?
Jāņem vērā, ka augstākās izglītības uzdevums ir plašāks nekā profesionālo izglītības iestāžu uzdevums, jo profesionālā izglītība gatavo cilvēkus konkrētam arodam, piemēram, tramvaja vadīšanai vai māju būvēšanai. Universitātē cilvēki apgūst spēju uzrunāt auditoriju, analizēt informāciju, strādāt ar dokumentiem, veikt pētniecību, organizēt savu un citu cilvēku darbu.
Nekur pasaulē nav atsevišķa darba tirgus, piemēram, fiziķiem, vēl atsevišķa darba tirgus - filozofiem, bet gan Latvijas, gan pasaules pieredze rāda, ka gan fiziķi, gan filozofi strādājuši daudzos vadošos posteņos. Tas arī ir augstākās izglītības mērķis - gatavot darba tirgum vadošos speciālistus. Pieļauju, ka arī demisionējušais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis ar savām reformām vēlējās panākt, lai Latvijas augstskolas labā līmenī sagatavotu cilvēkus vadošiem amatiem.
Bijušais izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis nopietnu kritiku veltīja zinātniskajiem institūtiem. Piekrītat, ka kritika bija pamatota?
Nav tā, ka visi Latvijas zinātniskie institūti būtu vienā līmenī, arī LU darbojas institūti ar ļoti atšķirīgu kvalitāti un attīstības vēsturi. Nevar noliegt, ka mūsu valsts zinātniskie institūti nav gluži pasaules augstākajā līmenī. Nenoliedzami zinātniskajiem institūtiem vienmēr aktuāls ir jautājums par finansējumu. Ir pasaules mēroga institūti, kas pilda valsts pasūtījumu. Ir arī institūti, kas saņem dažādu nozaru uzņēmumu pasūtījumus. Jebkurā gadījumā zinātniskais institūts nevar funkcionēt pašpietiekami, vajadzīga sadarbība, bet Latvijā tā īsti neveidojas.
Jūs bijāt Roberta Ķīļa ideju piekritējs vai oponents?
Es biju oponents nevis Ķīļa idejām, bet tam, ka savas idejas, būdams ministrs, viņš tā arī neīstenoja. Neko pārsteidzoši jaunu jau Ķīlis neierosināja, idejas par augstskolu pārvaldību un studiju programmu vērtēšanu jau vismaz 15 gadu tiek apspriestas Latvijā, bet ārvalstīs - vēl ilgāk. Varbūt sākotnēji negaidīta šķita ideja, ka jāatsakās no valsts budžeta finansētām studiju vietām un visiem jāstudē tikai par maksu, bet no šīs domas jau Ķīlis arī pats atkāpās, atzīstot, ka vajag piedāvāt dažādus modeļus.
Strādājot ministra amatā, Ķīļa galvenā problēma bija tā, ka ļoti daudz tika apsolīts, bet dažādu iemeslu dēļ - un ne jau tikai paša Ķīļa vai viņa komandas vainas dēļ - solītais neīstenojās. Domāju, nozīmīgākās grūtības saistītas ar to, ka Robertam Ķīlim nebija plašas administratīvā darba pieredzes.
Pašreizējais izglītības un zinātnes ministrs Vjačeslavs Dombrovskis ar izglītības nozares pārstāvjiem saprotas labāk?
Domāju, jā. Vjačeslavs Dombrovskis pēc rakstura ir mierīgāks un diplomātiskāks, un tas noteikti ir viņa pluss diskusijās ar augstākās izglītības jomas pārstāvjiem.
Jau XX gadsimta 90. gados daudzi dabaszinātņu jomas zinātnieki aizbrauca strādāt uz ārvalstīm. Patlaban arī ir iemesls uztraukties par Latvijas zinātnieku emigrāciju?
Problēmas sākas tad, ja aizbraukšana kļūst par masveida tendenci, ja, piemēram, medicīnas māsas masveidā izbrauc uz Norvēģiju un tikpat kā nav medmāsu, kas strādātu Latvijā. Bet katrā lietā izšķirošs ir mērs, un samērīgai zinātnieku apmaiņai jābūt. Gribu uzsvērt, ka galvenais ir, lai kāds no aizbraukušajiem arī atgriežas Latvijā. Un, ja uz Latviju atbrauc ASV, Kanādas, Vācijas vai Ķīnas zinātnieki, tas arī ir vērtējams pozitīvi.
Kā zinātnieks esmu četrus piecus gadus darbojies Vācijā, un tas man profesionāli bijis ļoti ražīgs laiks - mazāk sociālo pienākumu, turklāt spēcīga vēlēšanās pierādīt ārvalstu kolēģiem savu profesionālo varēšanu, kas ir svarīgs motivējošs faktors ikvienam. Šāda pozitīva starptautiska mēroga konkurence ir ļoti vajadzīga gan studentiem, gan zinātniekiem.
Reizēm latviskais pieticīgums nospēlē negatīvu lomu, nav vēlmes izrauties ārpus sava pagasta, novada vai valsts, un tieši pieticīguma dēļ iespējas apliecināt sevi starptautiskā līmenī paliek neizmantotas.
Kādas darba tirgus iespējas Latvijā pieejamas dabaszinātņu studiju programmu absolventiem?
Jāsaprot, ka šaura profesionālā specializācija ir kaut kas dinozaurveidīgs, un nevar noliegt, ka mūsdienu pasaulē šaura specializācija var būt noderīga tikai īsu brīdi, bet pēc tam neizbēgami izrādīsies dzīvot nespējīga. Tāpēc vajadzīga prasme specializāciju mainīt.
Cilvēki, kuri ieguvuši dabaszinātņu izglītību, veiksmīgi strādā vides aizsardzības un veselības aprūpes, kā arī vēl daudzās citās jomās. Uz zinātniskajiem institūtiem aiziet 10-20% absolventu. Ļoti daudzi dodas strādāt uz dažādām laboratorijām, jo pētnieki laboratorijās vajadzīgi gan lauksaimniecības iestādēs, gan pārtikas ražošanas uzņēmumos, pat naftas produktu pārstrādes nozarē.
Daļa dabaszinātņu speciālistu aiziet strādāt uz skolām, un es gribētu, lai uz skolām aiziet vairāk, jo tam, lai skolās strādātu erudīti, mūsdienīgi domājoši pedagogi, ir ļoti liela nozīme. Zinām skolas, no kurām regulāri nāk mūsu labākie studenti, un tas tāpēc, ka šajās skolās strādā labi skolotāji.
Ir dabaszinātņu studiju programmu absolventi, kuri uzreiz pēc diploma saņemšanas pievēršas uzņēmējdarbībai un mēģina veidot savu biznesu dažādās nozarēs - sākot no biogāzes ražošanas, beidzot ar ūdens attīrīšanu. Mēs LU mēģinām studentiem mācīt inovatīvo uzņēmējdarbību, bet es noteikti vēlētos, lai jauno uzņēmēju būtu vairāk.
Jūsuprāt, jauniešiem traucē tas, ka nav finansējuma uzņēmējdarbības sākšanai vai arī nav uzņēmības?
Gan viens, gan otrs. Visbiežāk trūkst zināšanu un sapratnes, kā pie finansējuma uzņēmējdarbības sākšanai tikt. Turklāt uzņēmēja tipa cilvēku ir noteikts daudzums katrā nācijā, un parasti ne vairāk par 10%. Lai veiksmīgi veidotu uzņēmumu, svarīga ir arī prasme sadarboties, un pozitīvais aspekts LU ir tas, ka te satiekas dažādu jomu studenti - piemēram, tie, kas labi orientējas ekonomikā, tie, kas izprot bioloģiju, - un kopā var veidot uzņēmumus. Ļoti bieži tieši dažādu nozaru speciālistu sadarbībā radušies gan pasaules mēroga uzņēmumi, gan pasaules mēroga zinātniskie atklājumi.
Pastāvošais modelis, ka ir noteikts studentu vietu skaits par valsts budžeta līdzekļiem un paralēli tiek uzņemti maksas studenti, ir labs?
Ne pārāk. Taču, ja ieviesīsim sistēmu, ka studēt var, tikai ņemot lielus studiju kredītus, jārēķinās, ka būs ne mazums kredītu, kurus atmaksāt būs problēmas. Tāpēc valstij vajadzēs veidot lielu drošības fondu. Tas nozīmē, ka nauda, kas patlaban tiek ieguldīta valsts budžeta studijās, aizies drošības fondam. Viens no optimālākajiem modeļiem būtu - bakalaura studijas par valsts budžeta līdzekļiem, maģistra studijas - maksājot pašiem studentiem. Doktorantūrā jāskatās pēc nozarēm, jo ir nozares, kurās doktora grāds nodrošina zinātniskās pētniecības attīstīšanu, bet citās ir tikai naudas pelnīšanas instruments.