Šis stāstiņš vēsta ne tikai par to, cik ātri aizsteidzas laiks, bet arī par to, ka daudziem notikumiem grūti dot skaidru novērtējumu - melns vai balts. Tas, par ko nedēļas divu garumā esam vareni tricinājuši gaisu un dedzinājuši nervu sistēmu, vērtēts plašākā perspektīvā, izrādās otršķirīga muļķība, savukārt nepamanītiem notikumiem parādās tālejošas sekas. «Balts - melns» pretnostatījuma nosacītību apliecina arī tas, ka melns var izrādīties ne tik melns, ja vien iesaistītās puses izdara pienācīgus secinājumus, savukārt balto, kā labi zināms, sasmērēt ir tik viegli...
Tādēļ turpinājums ir nevis mēģinājums jau tā subjektīvi izvēlētus aizvadītā gada notikumus sadalīt «labs - slikts» hierarhijā, bet gan šo notikumu izraisītas pārdomas. Daži vispārēji secinājumi: lai cik ārpolitisko notikumu kontekstā nervozs bijis aizvadītais gads, lai kā ļaudis Latvijā pauž sen nepiedzīvotu nedrošības sajūtu, cilvēki vien esam - arī apdraudējumi agri vai vēlu kļūst par rutinētu fonu ikdienai. Tas nav pārmetums, jo t. s. mobilizācijas gaisotnei sabiedrībā ir savi trūkumi. Piemēram, tā ir izdevīga neizdarību, slinkuma attaisnošanai (turklāt runa nav tikai par politiku). Līdz ar to labā ziņa ir tā, ka 2014. gadu esam aizvadījuši salīdzinājumā (bija, bija, bet...) bez histērijas un ienaidnieka meklēšanas. Labāk ierastais purpināšanas režīms nekā temperatūras pastāvīga kāpināšana, nezinot, kā to vajadzības gadījumā pazemināt.