Autobusa plānotais atiešanas laiks ir pieci rītā, attālums starp Briseli un Šarlruā lidostu ir 50 minūtes - 60 kilometri. Žoao, brazīlietis, kurš ceļo uz Dublinu, ierodas mātes pavadībā un jautā trim beļģietēm, kuras ceļo uz Itāliju, kur ir autobuss. Neviens nezina atbildi, un drīz vien sāk rasties šaubas, nemiers un izmisums.
Piecos no rīta nav ne ziņas, ne miņas no šofera, kāds sāk klauvēt pie autobusa durvīm un logiem, domādams, ka autobusa šoferis iekšā ir aizmidzis. Piecos desmit uzrodas vairāki taksometra vadītāji un piedāvā braucienu par 20 eiro, daži rindā stāvošie pat uzdrošinās prasīt atlaidi.
Pēkšņi no nakts tumsas izniris taksometra šoferis arī mūs piedāvā aizvest par 20 eiro uz Šarlruā. Es piekrītu un kopā ar četriem cilvēkiem sekoju taksometra vadītājam, un iekāpju taksometrā. Kāds strīdas, ka brauciens ir dārgs, sākas bļaušana. Pasažieri, kas iepriekš iegādājušies biļetes turp un atpakaļ, ir apjukuši, kāds cits taksometra vadītājs jau piedāvā braucienu par 18 eiro.
Taksometra vadītāja vārds ir Muhammeds, galvā viņam ir mice, viņš runā angliski, arābiski un franciski. Viņam jāatrod vēl divi pasažieri, lai nokomplektētu braucienu (20 x 8 = 160 eiro). Pārējie pasažieri, kas nav iekāpuši taksometrā, izskatās izmisuši; lēnām ap stūri piebrauc vēl vairāki taksometri un piedāvā savus pakalpojumus. Starp gaidītājiem pamanu arī lidmašīnas stjuarti zilā kleitā.
Muhammeds ir no Kasablankas Marokā un dzīvo Briselē vairāk nekā 20 gadu, viņam ir 10 brāļu, katram ir ap pieciem bērniem. Muhammeds ir runīgs un sīkumos izstāsta, kā darbojas taksometru un autobusu lieta. «Tas ir bizness. Vakar autobusa vadītājs neizslēdza autobusa gaismas, tāpēc šorīt akumulators ir tukšs,» viņš saka.
Neviens atbildīgais par autobusu no uzņēmuma neparādās, un pasažieriem nav citas izvēles, kā tikai izmantot taksometrus, ja viņi grib paspēt uz lidmašīnu. Muhammeds stāsta, ka peļņa tiek dalīta, taču sīkumos negrib iedziļināties: «Tāds ir mūsu bizness, es tagad beigšu maiņu un iešu mājās gulēt.»
Muhammeds 18 gadu vecumā aizbraucis no Marokas uz Alžīriju, paslēpies kravas auto, un tālāk nokļuvis Eiropas valstīs - Spānijā, Nīderlandē, Anglijā. Viņš tekoši runā vairākās valodās un paceļ rokas, pateicoties Allāham, kas viņam devis lielu ģimeni un darbu, lai to uzturētu.
Vasarās Muhammeds kopā ar ģimeni kāpj mersedesā un ar dāvanām dodas uz Maroku. «Jūlijs un augusts ir mani mēneši, kad es atslēdzos no visa un saku uz redzēšanos Briselei,» Muhammeds smaida baltzobainu smaidu.
Mersedess ierodas Šarlruā plkst. 6.30 - tieši laikā uz manu un pārējo ceļinieku reisiem. Nav vairs laika meklēt biroju, lai iesniegtu sūdzību, policija neko par notikušo negrib zināt.