Globālajā ciematā, par kādu ar interneta un atvērtu robežu palīdzību pārvērtusies mūsdienu pasaule, vienkāršāk par vienkāršu ir sastapt - vienalga, klātienē vai onlainā - un samīlēties kādā cilvēkā, kas nāk no citas valsts. Savukārt, pateicoties internetam, ir iespējams uzturēt šādas attiecības vai vismaz ilūziju par tām un skaitīt dienas līdz tikšanās brīžiem, arvien atliekot lēmuma pieņemšanu, cik ilgi un vai vispār ir vērts.
Arī es skaitu, jo pēdējo pusgadu ar draugu dzīvojam atsevišķi - vairāk nekā tūkstoš kilometru attālumā viens no otra. Neklāstīšu iemeslus, kāpēc esmu Latvijā vai retajām tikšanās reizēm, taču droši zinu, ka ne skaips, ne e-pasti kopā būšanu aizstāt nespēj. Visgrūtāk ir brīžos, kad redzi, ka otram cilvēkam iet slikti. Jo tu nespēj nekādi palīdzēt. Pat ne apskaut. Vārdi pazūd, maina nozīmi, rada pārpratumus, strīdi izaug negribēti, klusums telefona klausulē šķiet mokošs. Mājās neviens tevi negaida, gultā guli viena, un tikpat labi tev varētu būt iedomu draugs.
Arī mana draudzene Anna gaida. Jau pusotru gadu. Savu puisi no Krievijas. Viņi sazvanās rītos un vakaros, brauc ciemos viens pie otra. «Man ir apnicis,» viņa nopūšas. «Es gribētu beidzot dzīvot ar viņu kopā un saprast, ko tad mēs īsti gaidām. Jo mēs jau vienmēr nebūsim tie cilvēki, kas uz pāris nedēļām pamet visu, lai būtu kopā. Nemaz nezinu, kāda būtu ikdienas dzīve ar viņu.»
Savukārt kādai manai citai draudzenei bija puisis no Ņujorkas un viņa jau meklēja iespēju studēt Amerikā. Taču viņš izlēma negaidīt, jo «nejūtoties gatavs nopietnām attiecībām». Varbūt vienkārši apnika gaidīt.
Savukārt Liene uzskata, ka šādām attiecībām nav jēgas: «Kādas muļķības! Man vajag puisi sev blakus!» Ietur pauzi un piebilst: «Nu labi, tev jau ir citādi. Jūs jau pirms tam dzīvojāt kopā.» Man vissvarīgāk droši vien ir zināt, ko un kāpēc gaidu. Internets palīdz.