Agrā bērnībā man bija ļauts ņemt no grāmatskapja Blaumaņa kopotos rakstus, un, tā kā tie bija mīkstajos vākos, tagad ir krietni noņurcīti, īpaši lugas. Man patika iztēloties sevi dažādās lomās, visvairāk - draiskoties kopā ar Rūdi un Kārlēnu. Bet Jūdzu savu pletīzeri vēl tagad skan atmiņā Alfrēda Jaunušana balsī.
Tagad Rūdolfs Blaumanis uz saviem pasaulē palaistajiem garabērniem noskatās no 45 granīta pakāpienu augstuma. Tepat jau viņi vien ir - veci kā pasaule un vienmēr jauni, dzirkstošas dzīvības pilni. Pa krogiem vazājas Alaines staļļu puisis, paraujot sev līdzi purvā Kristīni, kaislības plosa dzīves iekarotāju bagāto Raudupieti.
Indrānu tēvs un māte spiesti noskatīties, kā nauda un manta sakropļo cilvēka dabu. Tikai nāves ēnā nokļuvušajiem nav iespējas pilnīgi atvērties - ir mobilie telefoni un pieejami glābēji. Tie paši, tie paši vien, tikai ne vairs pašaustās drānās, bet humpalās tērpti, un brandvīns - pagrīdē brūvēts dzereklis.
No dzejoļiem man vismīļākais bija un arī tagad ir Negaidīts vakars.
Vārdi pasmagi kā zemes pikuči, lēns ritms, bet viegli skandējas:
Jau saule laižas uz debessmalu,/ Iet steigdamās darba nedēļa uz galu./ Cik ilgi vēl, kad bija pirmdienas rīts,/ Un, vai dieviņ, cik maz ir padarīts!/ Apsēt gribēju lielu, plašu druvu/ Un ir stūrīša lāgā nepaguvu!/ Gribēju istabai ielikt lielus, gaišus logus,/ Ap zaļajiem dārziem aptaisīt žogus,/ Gribēju pat atmatā plēsumu plēst/ Un tad pie jautriem kaimiņiem launagu ēst./ Bet kavēja karstums un lietus, un šis un tas, / Nevajadzēja arī tik garas diendusas,/ Nevajadzēja arī tik garas diendusas- / Domas pie tām visvairāk aizmetas./ Bet nokavētā nav velti ko žēlot,/ Raug, mākoņu rozes sāk plaucin un kvēlot,/ Jau tornī zvaniķis uzkāpis, drīz,/ Tas svētu vakaru iezvanīs./ Vēl stundiņa laika līdz tumsai - varbūt,/ Varbūt vēl ko varēšu sasteigt un gūt.
Nav laika kavēties,- jāsteidzas padarīt nepadarīto, pateikt nepateikto, izdomāt - neizdomāto.
Kā sveicienu Rakstniekam noliku kliņģerīšu pušķi. Droši vien tās kādreiz ziedējušas Brakos.
Atvadoties Blaumanis uzsmaidīja: atceries, «ceļš caur pasauli iet uz debesīm».
Lai tā būtu!