Vēlāk viņš devās uz Zalcburgu, kur ar izcilību pabeidza prestižu tūrisma skolu. Pavārmākslas nodaļā pasniedzējs bija Austrijā bāzētās Pirmās formulas komandas Red Bull galvenais šefpavārs. 2008. gadā, kad Red Bull komandai bija nepieciešams papildu personāls, Nikam piedāvāja braukt izmēģināt spēkus vienā no F-1 čempionāta posmiem. Skaidrs, ka Niks šādu iespēju garām nelaida. Tā sākās viņa ceļš autosporta karaliskās klases pasaulē, kur viņš darbojas jau sesto gadu un patlaban ir viens no galvenajiem virtuves pārziņiem pēdējo triju gadu čempionvienībā Red Bull. Lai gan Nikam aiz muguras ir 14 stundu darbadiena un arī nākamajā rītā agri jāceļas, viņš ir atsaucīgs un atrod laiku sarunai.
Kādi bija pirmie iespaidi par darbu Red Bull?
Testi bija ļoti smagi. Astoņpadsmit stundu darbadiena, visu laiku uz kājām, taču mēs, latvieši, esam pazīstami kā strādātāju tauta, un es sevi pierādīju. Biju precīzs un laikam jau pārbaudi izturēju, jo uzreiz pēc testiem sekoja darba piedāvājums uz vienu gadu. Paši smagākie bija pirmie trīs četri mēneši. Saprast, kas un kā funkcionē, kāda ir kārtība, arī fiziski pierast pie darba slodzes un ritma. Tai pašā laikā tā ir vienreizēja sajūta - būt Formula 1 apritē, redzēt visus pilotus, skriet pa trasi no rītiem, ceļot pa pasauli un vienkārši iepazīt F-1 aizkulises.
Kādi ir tavi darba pienākumi?
Būtībā manā darbā var iemācīties visu no A līdz Z loģistikas ziņā, kā arī saprast detaļu neievērošanas cenu. Mūs ļoti labi apmācīja Zalcburgas skolā, līdz ar to par ļoti daudzām lietām bija skaidrs, kā jādara un ko nozīmē detaļas. Manos darba pienākumos ietilpst pagatavot ēdienus visai komandai, sākot no tehniķiem, beidzot ar pilotiem, sponsoriem un īpašiem viesiem, atbilstoši katra vēlmēm, tāpēc krājumos vienmēr jābūt plašam piedāvājuma klāstam. Piemēram, Monako Grand Prix posmā mēs dienā pagatavojām 2500 porciju. Tajā pašā laikā jāpiemin, ka mēs ienākam pilnīgi tukšās telpās - pat bez elektrības vadiem, tāpēc pirms sezonas sākuma ir rūpīgi jāizplāno, ko mēs ņemsim līdzi uz sezonu, un jāsapako lielā konteinerā. Kopumā komandai ceļā līdzi tiek sūtīti pieci lieli konteineri ar dažādiem materiāliem, kas nepieciešami visai sezonai. Tieši šajā brīdī ir jābūt ļoti uzmanīgam plānošanā, jo, aizmirstot vissīkāko detaļu, tas var izvērsties dramatiski, šī lieta var nebūt nekur citur pieejama.
Ko ēd čempioni?
Vienmēr tiek uzskatīts, ka mēs gatavojam ļoti sarežģītus un izsmalcinātus ēdienus kā dārgos restorānos, bet Marks [Vebers] un Sebastiāns [Fetels] nemaz nav izvēlīgi un ēd ļoti vienkārši. Piemēram, Markam ļoti garšo pasta. Protams, ēdieni pilotiem ir ļoti atkarīgi no fizioterapeitu ieteikumiem, piloti jau pie manis pienāk un smejas: Nik, ko tad es šodien drīkstu ēst?
Tipiski ēdieni ir vistas krūtiņa, tvaicēti dārzeņi, tvaicēta teļa gaļas fileja, kādreiz zivis, pasta, dārzeņi, vakaros dažreiz atļaujas arī lasi un garneles. Patiesībā visa ēdienkarte ir ļoti vienkārša.
Kā tu raksturotu Red Bull komandu?
Komanda ir ļoti starptautiska, mani kolēģi pārstāv Ungāriju, Austriju, Vāciju, Itāliju un Franciju. Komanda ir kā ģimene, un attiecīgi arī uzvedamies. Mūsu starpā valda vispārēja vienlīdzība un laba, draudzīga atmosfēra. Komandai jādarbojas kā labi ieeļļotai ķēdei, un sarūsējis vai trūkstošs posms rada problēmas kopējiem procesiem. Tāpēc gan apkopējs, gan pilots ir vienlīdz svarīgi.
Jāpiemin, ka šāds darbs tomēr nav katram pa spēkam, mainība ir samērā liela, šajos septiņos gados esmu novērojis apmēram 70 cilvēku maiņu savā nodaļā. Galvenais, ka pamatsastāvs - trīs četri cilvēki, kuri kopā strādā jau vairāk nekā piecus gadus, - ir labi sastrādājies, tas atrisina daudzas problēmas, un tas ir svarīgi, lai varētu kvalitatīvi veikt savu darbu. Šobrīd, ja, piemēram, 20 minūtes pirms noteiktā pusdienlaika kaut kas notiktu ar ēdienu, teiksim, zupas katls apgāztos un visa zupa izlītu, neviens pat nepamanītu, ka virtuvē kaut kas nav kārtībā, alternatīva tiktu atrasta 16 minūtēs. Sākumā, protams, šādi kuriozi pamatīgi izsistu no līdzsvara. Protams, komanda arī ir saprotoša, un mēs visi esam cilvēki, jebkuram var misēties, taču mēs esam pieņemti darbā augstā profesionālisma dēļ, un ir zināma latiņa, kas jānotur.
Kā tu raksturotu savu dzīves ritmu patlaban un nākotni?
Runājot par dzīves ritmu - protams, ir gan plusi, gan mīnusi, bet cilvēks jau pierod pie visa - labā un sliktā. Jā, ir gari, nogurdinoši pārlidojumi ar daudzām laika joslu maiņām, daudz stundu uz kājām jāstrādā, taču tajā pašā laikā ir iespēja redzēt pasauli un daudz mācīties, pašu augstāko līmeni savā profesijā, arī uz Latviju sanāk atbraukt diezgan regulāri. Kamēr man patīk un es varu darīt savu darbu no sirds, man nav iemesla neko mainīt.