.) Pilsēta bija krāšņa kā uzburbusi, spīguļiem nokārusies intīmservisa karaliene, gatava palīdzēt jebkā, jebkad, ar jebko. (..) Šī pretruna starp dekoratīvo spozmi un Adventes laika jēgu rada šizofrēnisku neadekvātuma sajūtu. Visi skrien, pērk dāvanas, nemaz necenzdamies būt oriģināli.»
Līdzīga mēroga problēmas blakus slejā Es esmu te risināja Rīgas Laika redaktore Ieva Lešinska: «Kad avīzes piepilda secinājumu, slēdzienu un apgalvojumu jezga, vai tiešām nekādas vērtības nav vienkāršajai atziņai «es nesaprotu»? Esmu izlasījusi pietiekami daudz grāmatu, lai apjaustu, ka, pakāpusies uz to grēdas, nekļūstu ne par mata tiesu lielāka. Jā, es varu aizņemties tur smeltus terminus un loģiku, taču, kolīdz mēģinu ar to palīdzību izskaidrot, kas notiek ap mani un manī, agri vai vēlu nonāku labirintā, drēgnos un slidenos gaiteņos, no kuriem nav izejas. Pretoties to varai iespējams vienīgi, ik mirkli uzdodot sev jautājumu: vai tas, ko es rakstu, nav pretrunā ar manis pašas pieredzi?» Tomēr pat Ieva nenoturas un beigās sāk runāt arī citu vārdā: «Šajā pašā mirklī, kad rakstu savu «es esmu te», kāds stāv pie laikrakstu kioska un dīki pēta virsrakstus, nonākdams pie vienkāršā secinājuma, ka klusēšana tomēr ir zelts.» Tā kā Diena tomēr turpina iznākt arī 20 gadu pēc šī raksta, atļaujos sacīt, ka šis kāds varēja secināt arī ko citu.