«Veiksme, protams, ir, no vienas puses, taču, no otras puses, - ir ieguldīts milzīgs darbs,» kad trešdienas pusdienlaikā tiekamies Globen viesnīcas foajē, Ķēniņš sarunas laikā veiksmi liek uz vieniem vērtību svariem ar paša izlietajiem sviedriem. «Vienmēr sev esmu izvirzījis arī mērķi, uz kuru tiekties. Šveicē ar darbu savu esmu panācis jeb, tā teikt, dobilsa (sasniedzis - krievu valodā) aut.).»
Pirms gada Ronalds bija izvēles priekšā. Pēc atkārtota Šveices junioru U-20 titula izcīnīšanas un kļūšanas par play-off rezultatīvāko spēlētāju piedāvājumus izteica seši Šveices virslīgas klubi! Jauno Latvijas talantu pie sevis aicināja ne tikai pašu kluba galvenā komanda, bet arī spēcīgās Davosa un Berne, kā arī vēl vairākas komandas. «Paklausīju savai sirdsbalsij. Es ticēju, ka spēšu sevi pierādīt, tāpēc nebaidījos lauzt ceļu uz vietu Cīrihes galvenās komandas sastāvā. Biju arī pieradis pie Cīrihes, komandā man bija draugi, jaunā komandā būtu pat cita valoda. Treneris mani arī pārliecināja, ka tikšu spēlēt, ja darīšu visu, ko viņš man liks.» Par Ķēniņa treneri kļuva hokeja aprindās pazīstamais Bobs Hārtlijs, kura vadībā NHL spēlēja arī Sandis Ozoliņš. Par Hārtliju sakot, ka visur, kurš viņš aizbraucot, komanda pirmajā gadā uzvarot.
Ronaldam pirmajā tikšanās reizē 2011. gadā pasaules čempionāta laikā Bratislavā esot bijis neliels uztraukums. «Varēja just, kas tas ir treneris no NHL. Viņš uzdeva jautājumus, uz kuriem es sākumā pat nezināju, ko atbildēt. Piemēram, lai pastāstot par sevi - kāds es īsti esot spēlētājs. Man bija jāsaka, ka esmu ātrs, ka ir cīņasspars, respektīvi, bija sevi jāslavē. Viņš tikai daudznozīmīgi māja ar galvu. Hārtlijs skatījās arī Latvijas un Baltkrievijas spēli, kas man bija laba. Tāpat viņš atbrauca skatīties Šveices junioru čempionāta finālspēli.» Sezonas laikā Hārtlijs ir mācījis gan hokeja gudrības, gan arī to, ko drīkst teikt medijiem. «Viņš norādīja, ka par traumām labāk atklāti nevienam nestāstīt. Ja uzdod šādu jautājumu, tad tas jāpāradresē komandas ārstam. Bija mums komandā viens spēlētājs ar lauztu kājas pēdu, un viņš to atklāti pateica. Pēc tam viņam par vārīgo vietu tā sita, ka viņš vairs nevarēja spēlēt.»
Ķēniņš atzīst, ka pats laukumā ir neliels provokators. «Spēlē ar Vāciju vienam no pretspēlētājiem šo un to pateicu, un viņš man iesita. Es neatbildēju, bet tiesnesis to redzēja. Tajā brīdī es sapratu, ka pie pirmās izdevības pret viņu būs vēl kaut kas jāizdara un tad jau tiesnesis atbildes gājienu bez ievērības neatstās.» Ronalds kauslis neesot, bet, ja vajag, varot arī izvicināt dūres. «Šveices finālsērijā vienu izprovocēju, viņš līda klāt, un pēc tam vajadzēja arī izvicināt dūres. To spēli zaudējām, bet tad sērijā no 1:3 izvilkām 4:3 uzvaru. Tātad mana rīcība komandai laikam kaut ko deva. Šveicē par kaušanos soda, tāpēc neviens necenšas nomest cimdus. Par pirmo reizi ir 350 Šveices franku sods, ar katru nākamo reizi summa palielinās.»
Vēl uz diviem gadiem Ronalds ir pagarinājis līgumsaistības ar Cīrihes Lions. Ja arī būtu piedāvājums no Rīgas Dinamo, viņš nebrauktu. «Esmu pie visa pieradis Šveicē. Hokeja līmenis tur ir augsts, un nauda man patlaban nav galvenais. Gribu izsisties uz augšu. Es nezinu, bet nedomāju, ka mūsu Cīrihes klubā naudas ziņā būtu sliktāk kā Dinamo.» Pirmajā gadā Ķēniņa mamma par spēlēšanu maksājusi 15 000 eiro, tagad viss ieguldītais ir atmaksājies. Ronalds arī piestrādājis galdniecībā. «Virtuvē pats sev mēbeles varētu ierīkot. Tagad papildus hokejam vācu valodā apgūstu datora rakstību dažādās programmās. Dzīvoju Cīrihes centrā trīsistabu dzīvoklī piecu minūšu gājienā no vecpilsētas. Klubs man piešķīris Subaru automašīnu.»
Par nākamo pretinieku PČ Čehiju Ķēniņš saka: «Esmu viņus papētījis. Varam viņus vinnēt, varam...»