Priekšvēlēšanu periodā ir pamats ar zināmu skepsi uzlūkot ikvienu rosību ap kādu nozīmīgu tēmu, jo nav skaidrs, cik lielā mērā aktīvistus vada specifiski partijiskas intereses un cik pilsoniska nostāja kā tāda. Debates ap Citadeles bankas pārdošanu nav izņēmums, tomēr šī tēma bijusi aktuāla jau pietiekoši ilgi pirms pirmsvēlēšanu cīņām, tādēļ šīs diskusijas nav gluži ierindojamas «parunās - aizmirsīs» kategorijā. Jāuzsver, ka tālākā teksta mērķis ir nevis paust atbalstu kādai no pozīcijām («pārdot - nepārdot»), bet norādīt, ka bankas pārdošanas stāstā spilgti parādās Latvijas iekšpolitiskā (ar politiku saprotot sabiedriski aktīvos ļaudis vispār) specifika.
Pirmkārt, tā izpaužas kā apbrīnojama greizsirdība un no tās izrietoša nespēja sadarboties. Bažas par Citadeles pārdošanu - atkārtošu, ka atturos no paša darījuma vērtēšanas, - pauduši gan koalīcijā strādājošā Nacionālā apvienība, gan citi politiskie spēki, un nu papildus tiek veidota īpaša «sabiedriskās izmeklēšanas iniciatīvas grupa», kuras personālsastāvā gan nojaušama saistība ar Reģionu aliansi. Īsi sakot, štrunts par politiskajiem zemtekstiem, jocīgāk, ka, redz', katram vajag savu tribīni, savas preses relīzes, vienoties nevar. Un vairumā gadījumu tādēļ šādas iniciatīvas arī izčākst.
Otrkārt, tā izpaužas kā spēja jebkurus racionāli pamatojamus ierobežojumus informācijas pieejamībai novest līdz absurdam, rezultātā iegūstot vareni sakuplojušas sazvērestības teorijas. Skaidrs, ka jebkura aktīva pārdošanas procesā pārdevēju interesēs nav informēt par vēlamo cenu, pircēju piedāvāto cenu utt. Tajā pašā laikā Latvijas valdībai arī vajadzētu saprast, ka Citadele ir specifisks aktīvs - ja sabiedrības vairākuma uztverē tas tieši vai netieši saistīts ar neseno krīzi, lieliem budžeta ieguldījumiem utt., tad arī saprotams, ka attieksme pret šo aktīvu ir emocionāli sakāpinātāka. Plus, manuprāt, valdība varētu vairāk skaidrot notiekošo, arī nekaitējot savām kā pārdevēja interesēm. Piemēram, pārdošanas pretinieku vidē ir izplatīts viedoklis, ka pircējs pēc neilga laika banku pārdos tālāk ar labu peļņu. Jāpiebilst, ka vispār šāda rīcība ir pilnīgi normāla investīciju fondiem un biznesam vispār (pārdodu dārgāk nekā nopirku), tomēr jautājums ir par termiņu līdz tālākai pārdošanai (ja tas ir īss, nav skaidrs, kāpēc pats sākotnējais pārdevējs nevar pagaidīt). Kas traucē valdībai publiski paziņot, ka Citadeles pircējam - lai kas tas būtu - šajā aspektā būs konkrēti ierobežojumi? Ja tādi būs, protams. Vesela baumu ekosistēma ir sazēlusi ap jautājumu, kas notiek, ja Latvija banku nepārdod ar starptautiskajiem aizdevējiem savulaik it kā norunātā termiņā. Vieni saka, ka tad Citadeli tik un tā pārdos - aizdevēju nozīmēts «tirgotājs» un jau bez Latvijas interešu ievērošanas, citi apgalvo, ka Latvijai tik un tā būs tiesības ietekmēt šī «tirgotāja» izvēles procesu, t. i., ka nevajag celt paniku. Arī šajos jautājumos - vai ir tik grūti izskaidrot, kā ir patiesībā?