Kā nokļuvi Leļļu teātrī?
Beidzot dramatiskā teātra režijas kursu Kultūras akadēmijā, mani uzaicināja uz Leļļu teātri kā aktieri. Tā nu pamazām «kodu» vaļā šo interesanto, mīklaino profesiju un iemīļoju to.
Leļļu teātra izrādes veidotas galvenokārt bērniem. Ko tu kā pieaugušais atrodi pasakās?
Pasakas, kā zināms, sākotnēji pēc būtības nemaz nebija domātas bērniem. Tās kļuva par bērnu literatūru, jo tur ir apslēpta dzīves gudrība, kas mazajiem ir viegli uztverama. Es kā aktieris, izlasot kādu pasaku, ļoti aizdomājos par tajā ieslēpto dzīves gudrību. Esmu arī ievērojis, ka mazi bērni bieži pasaka ko naivu, vienkāršu, bet tik patiesu dzīves gudrību, ka pieaugušais izmantotu pusstundas monologu, lai līdz tādai tīrai domai nonāktu.
Kas mūsdienu bērniem, kuri izlutināti ar moderno tehnoloģiju piedāvātajām iespējām, joprojām patīk leļļu teātrī?
Atšķirībā no kino un datora, teātris ir dzīvs process, brīnums, kas notiek šeit un tagad. Bērniem ir plaša iztēle - ja varam pārliecinoši pateikt, ka dakšiņa ir princis, bērni notic un tiešām skatās uz viņu kā princi!
Vai tev bērnībā bija kāda vismīļākā rotaļlieta?
Ik pa laikam parādījās kāda mašīnīte, lellīte kā talismans, kas konkrētā brīdī šķita svarīgs. Kādu laiku man bija mazs gumijas rūķītis, kuram pievērsu ļoti lielu uzmanību, man tas bija ārkārtīgi nozīmīgs. Ir anekdote, ka arī pieaugot meitenes turpina spēlēties ar lellēm un džeki ar mašīnām, tikai vienlaikus ar gadiem aug arī prasības un vajag dārgās, lielās, «īstās» rotaļlietas. Bet bērns var spēlēties ar jebko, un tas viņa mazajā pasaulē iegūst īpašu jēgu.
Kāda ir leļļu aktiera lielākā meistarība?
Ja iedotu jebkādu priekšmetu - plastmasas maisiņu vai lelli ar sarežģītu tehniku, jāprot ātri to atdzīvināt. Bet ar lellēm tomēr ir dīvaini... Pēc teorijas jābūt tā, ka leļļu aktieris ir kā dievs un lellei jāizpilda jebkura viņa pavēle, jāparāda jebkura sajūta. Taču man ir citādi - jo lielāka pietāte pret lelli, jo izjustāk tā spēlē. Ir tādi mistiski brīži, kad liekas, ka lelle pati ir dzīva!