Nožēlojami. Tā pavisam īsi un konkrēti gribas raksturot to jezgu, kas jau vairākus gadus saistās ar jauno vilcienu iepirkumu. Bija viens konkurss, tā rezultāti politiķiem nepatika, likās aizdomīgi, tos anulēja, vienlaikus zaudējot Eiropas finansējumu šim mērķim. Tagad noslēdzies nākamais. Uzvarējusi kompānija, par kuras lobēšanu no valdošās partijas puses tika runāts jau kopš sākta gala. Piedāvājums ir par trešdaļu dārgāks nekā citam pretendentam, kuru formālu iemeslu dēļ līdz finālam nepalaida. Vilcieni, ko līguma noslēgšanas gadījumā lietosim, mums izmaksās krietni dārgāk nekā igauņiem. Tā paša uzņēmuma piegādātie.
Atcerēsimies, cik liels tracis gan par izmaksām, gan ilgtermiņa saistībām tika sacelts pēc pirmā konkursa. Toreizējais premjers Valdis Dombrovskis, uzzinot, ka par labāko atzīta spāņu kompānija CAF, aktīvi kritizēja iepirkumu kā tādu, saucot to par «trekno gadu projektu», savukārt finanšu ministrs Vilks pauda, ka Latvijas interesēs ir nepieļaut situāciju, ka mēs radām apzeltītus vilcienus. Mums jau pietiekot ar apzeltītu tiltu. Pēc tā, ko zinām par nule rīkotā konkursa rezultātiem, ir skaidrs, ka Vienotības ar politiski iecelto valdi kontrolētais uzņēmums ir izvēlējies ne tikai pēc trekno gadu modes apzeltītus, bet arī dimantu inkrustācijām rotātus vilcienu vagonus. Ko nu tagad klusē gan Vilks, gan Dombrovskis, gan visi pārējie iepriekšējā konkursa kritizētāji? Citas intereses? Tiešām taisnība tiem, kas pauž aizdomas par «pareizā pretendenta» atlasītāju iekasētajām komisijas maksām?!
Par to, ka nule notikušais konkurss varētu nebūt īsti godīgi organizēts, jāaizdomājas arī politiķu visai teatrālās distancēšanās dēļ, pat premjerei un attiecīgo nozari pārraugošajam ministram tēlojot pilnīgus nezinīšus un liekot Pasažieru vilciena valdei publiski skaidroties. Taktika saprotama: ja viss beidzas labi, lieka piesardzība nekādu ļaunumu nevar nodarīt, taču, ja nu gadījumā priekšvēlēšanu laikā nāktu atklātībā kādi fakti par «otkatiem», politiķi varētu apliecināt, ka paši aktīvi stāvējuši likumības sardzē, pat uzdodot konkrētus jautājumus konkursa rīkotājiem.
Taču no valsts reputācijas viedokļa viss, ko politiķi līdz šim tieši vai pastarpināti caur ieceltām amatpersonām vilcienu iepirkuma gaitā darījuši, ir, kā tautā saka, pilnīgi garām. Ir nevis vairota, bet nemitīgi grauta sabiedrības ticība tam, ka valsts spēj saimnieciski, atbildīgi, godīgi un efektīvi pārvaldīt savus īpašumus. Arī amatpersonu aktualizētie jautājumi par augsto cenu, papildu finansējuma nepieciešamību, kā arī spekulācijas par lietām, kas bija jāatrisina pirms konkursa, tikai vairo neuzticēšanos gan tam, ka konkurss noritējis godīgi, gan arī pašu politiķu kompetencei.