Kas ir jūsu atslodze pēc darba operā?
Rakņāšanās dārziņā, bļitkošana vai šņabja dzeršana tā noteikti nebūs. Man nepieciešamas regulāras fiziskās aktivitātes, spēlēju badmintonu. Trenējos un piedalos amatieru čempionātos. Grūti pateikt, vai man vienmēr svarīgs rezultāts, bet dzenos pēc fiziskās aktivitātes radītās kolosālās sajūtas. Neesmu nekāds jaunais, bet, ja vinnēju divdesmitgadīgu jaunieti, ir liels gandarījums. Vienmēr esmu uzskatījis, ka tieši fiziskā kultūra, ne sports ir tas, kas cilvēku uztur pie veselības, badmintona raketi neesmu nolicis kopš bērnības. Veselības dēļ varu darīt daudz - arī nesmēķēju.
Vai veselīgi ēdat?
Jā. Man ir nosliece uz apaļumu, lai to koriģētu, ir jāietur slaidā līnija. 31.janvārī kārtīgi paēdu gaļu, bet tagad turos uz vājpiena biezpiena, siļķes filejas vai kādas citas zivtiņas. Man ir nācies dzīvot Anglijā, tur biezpiena nav. Toreiz, lidojot no Latvijas uz Lielbritāniju, biezpienu krāvu koferī un ņēmu līdzi. Saliku ap 20 Valmieras vājpiena biezpiena paku. Bagāža pazuda, atguvu tikai pēc astoņām dienām, tomēr biezpiens bija lietojams, ēdu to veselu nedēļu. Internetā var atrast dažādas diētas, bet šī man patīk labāk, esmu to pārbaudījis, reiz jau tādā veidā nometu četrus kilogramus. Arī kartupeļus un maizi neēdu. Tā vietā ēdu rīsu galetes. Man ēst pēc šāda režīma nav mocības, esmu paēdis un možs, bet kilogrami krīt. Man jānomet līdz saviem noteiktiem cipariem, tad jūtos labi. Vakariņas ēdu ap pulksten 18 vai 19 un neēdu divas stundas pirms uzstāšanās, tomēr tas ne kilogramu dēļ, bet lai labāk dziedas. Esmu novērojis, ka svars labi krīt arī treniņos - ja sacensību dienā jāaizvada, piemēram, pieci mači, aizejot mājās, svaru bultiņa vienmēr rāda mazāk nekā iepriekš. Šādā režīmā gars ir modrs un veselība turas.
Vai sports konkurē ar dziedāšanu?
Sports man nekad nav traucējis dziedāt. Un dziedāšana sportam. Tieši otrādi, fiziskā kultūra man palīdz sagatavoties arī darbam operā - lomai. Piemēram, Karabasa Barabasa tēls bija šiverīgs, bet tajā pašā laikā viņam bija apaļš vēders - tērpa polsterējumi bija milzīgi. Cilvēkam, kas nenodarbojas ar fizisko kultūru, būtu grūti lomu nospēlēt, bija jālec, jālēkā. Savukārt dziedāšanai var traucēt viesības. Ja viesībās man kāds lūdz uzdziedāt, atbildu, ka santehniķim, kurš atnācis ciemos, neviens taču nesaka - salabo podu! Protams, ir izņēmumi, omammai varu nodziedāt arī viesībās. Tomēr cenšos dzīvot tā - ja esmu atpūtā, tad atpūšos.
Kas jūs dzīvē dzen uz priekšu?
Pati dzīve. Pērn nomira divi mana vecuma cilvēki. Viņi aizgāja pāragri. Tas mani apstādināja un lika padomāt par dzīvi. Sapratu sen zināmu patiesību, ka ir jāpriecājas par katru nodzīvoto dienu, kas ir dota. Man nepatīk sēdēt rokas klēpī salikušam, tāpēc vienmēr šiverējos. Patīk badmintons, interesē politika, sports. Esmu informācijas fanāts, to ievācu hiperaktīvā ātrumā. Diena man sākas ne ar kafiju vai cigareti, bet ar sporta vietņu pārskatīšanu internetā. Man interesē visi pēdējie sporta notikumi, kuros ļoti labi orientējos. Tie ir vieni no patīkamākajiem momentiem manā dzīvē. Patiesībā krīzes dēļ darba projektu ir mazāk un varu vairāk laika veltīt lietām, kuras man sagādā prieku. Tomēr, dzīvojot mūsdienās, nevar neielaist negācijas sevī, un šeit atkal izpalīdz fiziskā kultūra.
Kādreiz arī raudat?
Vairāk iekšēji. Esmu raudājis, kad Latvijas izlase zaudē. Par neveiksmēm pārdzīvoju agrāk. Mana atkarība ir skatuve, neapšaubāmi tas ir milzīgs garīgs orgasms. Tur patiesībā notiek dzīve. Kad sāku savu karjeru, par neveiksmēm pārdzīvoju piecas dienas. Jutos slikti, ieslīgu tādā «ai, man nesanāk» posmā. Bet palīdzēja fiziskā kultūra, gāju uz zāli un spēlēju, nebija svarīgi, vinnēju vai zaudēju. Spēlējot sakārtojas domas, un es atgūstos.
Uz skatuves spēlējat komiskās lomas, bet kāds esat dzīvē?
Esmu temperamentīgs. Diemžēl esmu tāds cilvēks, kurš dusmās var pateikt visu, ko domā. Savulaik bija tā, ka visu pateicu acīs, bet vēlāk gāju lūgt piedošanu, tagad esmu iemācījies domāt, ko runāju. Iespējams, mana rakstura dēļ, iespējams, ne, bet, tāpat kā uz skatuves publika, arī dzīvē man nepieciešami cilvēki. Man Rīga ir par mazu. Labi jūtos Londonā, Honkongā un citās lielās pilsētās, kur ir daudz ļaužu. Rīgā to ir maz, to it sevišķi jūtu ziemā, jo, ja ir auksts laiks, Vecrīgas ielās parādās mazāk cilvēku. Zinu, kārtīga latvieša sapnis ir viensēta, bet man nav vajadzīga ne viensēta, ne pļavas, ne lauku darbi. Man vajag pilsētu, kurā ir teātris, sporta būves. Es nesaprotu un nekad nesapratīšu, kā cilvēks var dzīvot laukos. Man vajag, lai apkārt ir nepārtraukta dzīvība. Dzīvokli pilsētā - lūk, to man vajag!