Karogi vienā mezglā
Lai arī Silvas Linartes gleznas atrodas privātkolekcijās visā pasaulē, visvairāk viņa mīlēta un pieprasīta dzimtajā Latgalē. Šogad māksliniece radījusi Daugavpils 740. jubilejas logo. Reaģējot uz notikumiem Ukrainā un runām par līdzīgu scenāriju Latgalē, viņa Latvijas un Daugavpils karogus sasējusi simboliskā mezglā. Radījusi arī vairāku novadu ģerboņus - dažus no tiem kopā ar mazdēlu.
Silva teic, ka pedagoģisko darbu viņa strādājusi «nepieklājīgi ilgi» - līdz pat 2012. gadam. Siltas atmiņas saistās ar darba gadiem, kas pavadīti Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā (tagad Rīgas Dizaina un mākslas vidusskola - red.). Par spīti padomju varai, mācībspēki un studenti centušies tuvināties skandināvu domāšanai lietišķajā mākslā. Ar jaunu piegājienu strādāts ar etnogrāfiskiem motīviem, kas toreiz bija ļoti inovatīvi. Ar laiku tā kļuva par prestižu skolu ar ievērojamu iestājkonkursu. Silvai lielu prieku sagādā tikšanās ar bijušajiem audzēkņiem - daudzi šodien ir sabiedrībā pazīstami cilvēki, atzīti mākslinieki.
Iedvesmu rada darbs
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas māksliniece pārcēlās uz savām dzimtajām mājām, no kurām 1941. gadā tika izsūtīta viņas ģimene. Kopā ar vīru māju remontējuši - darāmā bijis daudz, jo padomju laikā ēkā bijusi sākumskola. Šie bija arī aktīvi darba gadi, kad amatu Daugavpils mākslas vidusskolā nācies apvienot ar darbu Rīgā, Baltijas Krievu institūtā. Uz radošo darbu Silva raugās racionāli: «Kamēr gaidīsi iedvesmu, mūžs paiet. Un katrs pārtraukums ir liels mīnuss. Ir jāstrādā sistemātiski - kā mūziķim, tā gleznotājam.»
Vasarā seniore ir aizņemta dārza darbos savā lauku mājā, bet rudenī un ziemā vairāk laika velta gleznošanai. Tad viņa sakurina krāsni, pagatavo sev ēst un vienkārši strādā. Ne vienmēr var paredzēt, cik ātri darbs radīsies - dažreiz gluži kā «Dieviņš pačukst ausī» un glezna var tapt pat pusstundas laikā. Citreiz tā nedodas rokā, un pie tās jāpasēž ilgāk - tad viņa noliek darbu malā un pēc pāris dienām paskatās uz to «jaunām acīm».
Silvas Linartes gleznas ir asociatīvi tēlainas - daudz kas tajās uzburts pēc atmiņām. Daugavpils Marka Rotko mākslas centrs iegādājies viņas darbu Logs, ko iedvesmojis kāds gadījums no Sibīrijā pavadītās bērnības. Būdama pavisam maza, Silva gājusi uz blakus ciemu salodēt caurumu vienīgajā no Latvijas līdzpaņemtajā ģimenes kastrolī. Pēc piecus kilometrus garā ceļa pa taigu viņa ieradusies ciemā, kur ieraudzījusi ar siena kušķiem un vecu spilvenu aizpildītu logu. Tas iespiedies atmiņā uz visu mūžu un tikai pirms pāris gadiem pārtapis gleznā. Arī šodien viņai patīk saskatīt unikālus krāsu salikumus, noskaņas un kompozīcijas, kas uzkavējas redzes atmiņā, lai kādreiz tiktu uzgleznotas.
Taigas bērns
Silvas agrākās atmiņas saistās ar bērnību Sibīrijā. Viņas stāsts ir veselas grāmatas vērts - tik spilgtas, emocionālas un skaudras ir šīs atmiņas. Būdama tikai divus gadiņus veca, viņa ar mammu un māsām sāka dzīvot Sibīrijas taigā - tēvu kopā ar citiem vīriešiem nosūtīja uz lēģeri. 1946. gadā Silvai ar divām māsām radās iespēja atgriezties Latvijā. Bērni kājām mēroja 60 kilometrus - pa ceļam ēdot vienīgi rīvētus kartupeļus, kas sacepti uz pannas bez eļļas - līdz dzelzceļa stacijai; viņu mājupceļu savā grāmatā Par ko? aprakstījis arheologs V. Urtāns.
Māsas nonāca Rīgas bērnunamā, pēc tam pie radu ģimenes. Viņu vectēvs pārdeva visus lopiņus un nosūtīja naudu Silvas mammai, kura uzpirka Sibīrijas komandantu un aizbēga. Apbrīnojamā veidā viņai izdevās atkļūt līdz Latvijai bez dokumentiem. Dzimtenē viņa mainīja uzvārdu, tomēr arī tas ģimeni neglāba - 1950. gada 29. septembrī māte ar meitām tika apcietinātas pēc 83. panta par bēgšanu. Tam sekoja šaušalīgs bada, saspiestības un stindzinoša sala laiks Rīgas Centrālcietumā, Ļeņingradas centrālcietumā, Kirovā un Krasnojarskā.
Otrā ierašanās Sibīrijā tomēr likusies nedaudz labāka, jo priekšā jau bija 1949. gadā izsūtītie lietuvieši. Toreiz vīrieši netika nodalīti, dažiem bija līdzi arī akordeoni, tā ka daudz laika pavadīts saskarsmē ar brālīgo tautu. Šajā laikā Silva arī apguvusi lietuviešu valodu. Paralēli jauniešiem bija jāveic necilvēcīgi grūts darbs, vasaras svelmē un knišļu mākonī vācot smagos sveķus paštaisītos koka dēlīšu spaiņos. Bet jaunība ir jaunība - dažreiz pēc taigas vēl atradies spēks doties uz dančiem.
Pirmais Silvas mākslas darbs tapis Sibīrijas skolā - pēc Staļina nāves viņai bija jāuzzīmē lozungs ar tekstu «Staļins ir miris, bet viņa darbi ir nemirstīgi». Atgriezusies Latvijā 1957. gadā, viņa uzreiz izturēja konkursu un iestājās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Tā kā Silva atgriezās viena, turpinājās cīņa par dzīvesvietu, apģērbu, pārtiku - izķepuroties palīdzējuši Kanādas radinieki.
Par spīti pārdzīvotajam, Silva ir optimisma pilna un atzīst, ka dzīve nav bijusi tikai grūta - katram mākonim ir zelta maliņa. No taigas viņa atceras arī skaistas lietas - burvīgo dabu, dzeguzes dziesmas, ziedus, ogas, ārstniecības augus. Viņa uzskata - ja tā nebūtu pārvērsta par šausmu vietu, tā būtu varējusi būt paradīze Zemes virsū.
Lauzt stereotipus
Silva ir bezgala laimīga, ka ir piedzīvojusi Latvijas neatkarības atgūšanu. Tāpat viņa pauž lielu prieku par Latgales attīstību, noliedzot runas par to kā nesakoptu un novārtā pamestu reģionu: «Īsā laikā cilvēki ir sapratuši sakoptības jēgu. Visi kaimiņi ir skaisti iekopuši savus dārzus.» Kundze uzsver arī Latgales pilsētu skaistumu - šeit arī viņa ielikusi savu sirdi un enerģiju, astoņus gadus strādājot par Daugavpils galveno mākslinieci. Šajā laikā daudz paveikts pilsētas labiekārtošanā, skatlogu un svinīgu pasākumu noformēšanā, tajā skaitā sagaidot valsts amatpersonas. Seniore uzskata: «Ja citur jāizdara labi, tad Latgalē jāizdara vēl daudz labāk. Tas nepieciešams, lai mainītu stereotipus.»
Sabiedriskā dzīve un projekti sniedz Silvai mazos ikdienas priekus, kas kopā veido lielo dzīvesprieku un ļauj uz dzīvi skatīties ar optimismu. Lielu gandarījumu sagādājusi 2013. gadā Marka Rotko centrā notikusī personālizstāde: «Pats Rotko centrs ir mainījis manas jūtas pret Daugavpili. Tas ienesa pilnīgi citu auru. Centrā ir tik brīnišķīgi, sirsnīgi darbinieki, moderna vide. Tas rada sajūtu, ka arī es dzīvoju nozīmīgā laikā un vietā. Tas man ir ļoti vajadzīgs.» Ik pēc pāris nedēļām Silva jūt nepieciešamību centru apmeklēt.
Mākslinieces nākotnes plānos ietilpst izstādes Jelgavā, Sanktpēterburgā un citur. Šobrīd viņas darbi apskatāmi dažādās vietās Latvijā un Eiropā, divi izlikti Pēterbaznīcā Rīgā. Māksliniece atzīst: «Bez gleznošanas dzīve būtu garlaicīgāka.»
Silva uzskata, ka cilvēks priecājas tikai par padarīto - ja kaut kas ir paveikts, kaut vai iestādīts un izaudzēts. Viņa norāda, ka senioriem nav jāmokās ar jaunatnes alkām, šaubām un sapņiem, kas ne vienmēr ir piepildāmi. Tieši seniori var atskatīties uz paveikto ar gandarījumu un prieku.