Pirmkārt, cenu disbalanss Latvijā un vecajās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Otrkārt, minimālā alga, kas Latvijā neatbilst iztikas minimumam un tāpēc liek domāt par aplokšņu algām. Treškārt, iedzīvotāju izceļošana, bet, ceturtkārt, zema daudzu jomu efektivitāte. Uzskaitītās problēmas turklāt ir savstarpēji saistītas un tieši ietekmē sabiedrības labklājību, kas nozīmē - tās nedrīkst risināt atrauti vienu no otras. Saeimā diskutē par minimālās algas apmēru, par pabalstiem, gan arī par nodokļu likmēm, tomēr nav skaidrs, kāds ir valdības uzstādījums par galveno mērķi. Šim mērķim vajadzētu būt tautas labklājībai, bet pēc politiskās elites retorikas un darbiem var spriest, ka šobrīd galvenais ir eiro ieviešana 2014. gadā.
Kā ikvienā jautājumā, būtiska ir arī vienota izpratne par to, ko tieši saprotam ar mērķi. Ja galvenais uzdevums ir labklājība, tad jādefinē, ko tā ietver. Vidējais darbinieks Latvijā ar savu algu var tikai atļauties samaksāt komunālo pakalpojumu rēķinus un paēst. Lai augtu labklājība, pieejai jābūt sistēmiskai, nevis tai jārada pseidorisinājumi, kas tikai šķietami uzlabo situāciju.
Piemēram, iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) samazinājums. Tas ir kā algas pielikums darbiniekiem, jo viņi savos maciņos izjutīs pieaugumu, bet nekādā mērā nemazina plaisu starp bagātajiem un nabadzīgajiem valsts iedzīvotājiem, jo no IIN izmaiņām visvairāk iegūs tieši lielo algu saņēmēji. Var, protams, ievērojami palielināt minimālo algu, bet jautājums, vai būs uzņēmēji, kas to varēs samaksāt, un, ja nevarēs, attīstīsies ēnu ekonomika. Jautājot veikalniekam mazpilsētā, kāpēc darbiniekiem nevar maksāt lielākas algas, atbilde visticamāk būs: «Mazs apgrozījums.» Savukārt apgrozījumu ietekmē apdzīvotās vietas iedzīvotāju kopumā mazās algas. Tas ir apburtais loks.
Regulējot kādu no parametriem, piemēram, minimālo algu vai nodokļu likmes, ietekme var būt ļoti dažāda. Piemēram, palielinot minimālo algu, valsts saņems vairāk nodokļos, protams, ja uzņēmumi var pastāvēt. Savukārt palielinot neapliekamā minimuma un nodokļa atvieglojuma apmēru, saruktu valsts ieņēmumi, bet iedzīvotāji varētu vairāk atļauties. Šie piemēri parāda, ka kompleksi jāraugās uz risinājumiem un tiem jābūt saprātīgiem, lai neiznīcinātu uzņēmējdarbību. Ieviešot izmaiņas, būtiski uzņēmējus informēt savlaicīgi - vismaz gadu iepriekš, lai varētu pielāgoties.
Esmu pārliecināts - nodrošinot vienlīdzīgas konkurences iespējas, lielākā daļa no minētajām problēmām atrisinātos un valstij šajā procesā ir noteicošā loma. Ne tikai apsardzes nozarē, bet Latvijas uzņēmējdarbības vidē kopumā svarīgi, lai tiktu ievēroti likumi, jo situācijā, kad daži pilda likuma normas, bet daudzi - ne, ir ļoti grūti konkurēt, kā rezultātā tirgus tiek kropļots.
Jaunas iespējas vietējās uzņēmējdarbības attīstībai eirooptimisti izmanto kā vienu no galvenajiem argumentiem, tomēr jāsaprot - bez konstruktīvas uzskaitīto problēmu risināšanas eiro ieviešana neko nelīdzēs.
*Drošības kompānijas GRIFS AG valdes loceklis