Sāpes ir jāapzina un jāatpazīst, jāuzklausa un jāizvērtē, līdz veidojas atklāta un patiesa vēstures procesa izpratne. Atmiņām, kurās atspoguļojas cilvēka saskare ar lielo vēsturi, ir būtiska nozīme arī nacionālās identitātes izpratnē,» uzskata Laimdota Podze, Rīgas pilsētas Kurzemes rajona politiski represēto biedrības valdes priekšsēdētāja vietniece.
Nezinot savu patiesību
Laimdotai pašai bija 11 mēneši, kad izsūtīta. «Tikai pateicoties tam, ka bijām kopā visa ģimene, esmu izdzīvojusi.» Viņa vilcienā saslima ar dizentēriju. Māte stāstījusi, kā paslepus vilciena pieturvietās mazgājusi autiņus, slēpusi bērna slimību, citādi Laimdota būtu atņemta vecākiem.
Rakstot grāmatu, Laimdotai gribējies parādīt ne vien bērnu pārdzīvojumus Sibīrijā, bet arī to sakārtoto vidi, no kuras viņi tikuši izrauti. Laimdota nezina iemeslus, kāpēc viņas ģimene - zemnieki - pakļauta represijām. «Vecāki par to nerunāja. Tas bija falšs laiks, jo cilvēks, neuzzinot - kas, kāpēc, kādēļ -, turpina dzīvot kā melos, nezina savu patiesību.» No izsūtījuma laikiem Laimdotai saglabājušās melnbaltas fotogrāfijas - viņa rāda māju, ko ģimene salipinājusi no velēnām. Bet atmiņas epizodiskas. Laimdota atceras sniega kupenas līdz jumtam, kurās lecot pazaudēts zābaciņš. Kā ziemā ar ragaviņām abas ar mazo māsu, kad pašai bijuši gadi seši, devušās uz kolhoza skābbarības tvertni pēc barības savai gotiņai Zvaigznītei. «Zemapziņā pavīd vien teikums - bērnus, ja pieķers, tad nesodīs...» Viņas nepieķēra.
Laimdota saglabājusi krustmātes sūtīto Jūlija Vanaga krieviski izdoto grāmatiņu Mazā Mikiņa lielie darbi. Viņa ļoti gribējusi mācīties. Izsūtīto bērniem gan likti lieli šķēršļi, lai iegūtu izglītību. «Ja kāds mācījās izcili, neizdeva vai aizturēja diplomu. Cilvēks tika degradēts pret savu gribu. Skolas bija rajonu centros, un bērni aizgāja no ģimenes, lai skolotos. Pašiem bija jāsagādā sev pārtika, jāizdzīvo. Intervējot represētos, atklāju, ka, neskatoties uz piedzīvoto, daudzi ieguvuši apbrīnojamu izglītību. Mūsdienu bērni, mēģinot izdzīvot līdzīgos apstākļos, skolai pat tuvumā nespētu rādīties,» saka Laimdota.
Viņa nebūt negrib mūsdienu jaunatnei uzspiest lielo grāmatas sāpi, jo katram jāizdzīvo savs laiks. «Paldies Dievam, ka tagad nav tāda laika. Bet gribēju parādīt, ka cilvēks, nokļūstot svešas varas apstākļos, ir bezspēcīgs un kas pie tā noved.»
Cieš bērni un sievietes
Cilvēka dzīves pieredze pāriet garīgā mantojumā, kas stiprina šodienas sabiedrību -uzskata Laimdota Podze. «Atmiņu stāsti, savas dzīves izvērtēšana kalpo tam, lai stiprinātu, godinātu, spēcinātu ne tikai pašu stāstītāju, bet visu sabiedrību.» Materiālus grāmatai Laimdota vākusi pusotru gadu. Pati rakstīšana prasījusi gadu intensīva darba. Autore teic - pieredzes nebija, toties liels ieguvums bijis datorprasmju izkopšana pie 480 lappušu biezās grāmatas. Tā nākusi klajā ar Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta atbalstu. «Rakstot šo grāmatu, analizējot, sapratu - valsts pārvaldē ar 51 procenta pārsvaru jābūt sievietēm. Vīriešu varaskāre un varas demonstrēšana ne pie kā laba nenoved. Sieviete ir māte, dzīves turpinātāja. Jā, starp sievietēm valda vairāk intrigu, bet tik lielas nejēdzības, kā pastrādājuši vīrieši, sieviete pastrādāt nevar. Šo nejēdzību dēļ cieš sievietes un bērni,» uzskata Laimdota.
Viņa vēlas uzsvērt mātes lomu izsūtījuma gados. «Mātes ar trim četriem bērniem badā dienām, nedēļām, mēnešiem. Bija arī tādas deportācijas vietas, kur pārtika bērniem netika rēķināta. Laiks ir pagājis, bet cilvēki stāsta, it kā tas noticis vakar. Par māti, kura mājās pie bēniņiem bija paslēpusi maizes gabaliņu un bērni to atraduši. Viņa pērusi bērnus, jo maizīte bija paslēpta vairākām dienām. Pērusi, un pašai birušas asaras,» asaras acīs sariešas arī Laimdotai. «Šodien atbildība tiem, kas veido mūsu valsti, ir ļoti liela. Un, ja viņi neapzinās to ļaunumu, ko spēj nodarīt sveša vara, tad nulles vērtība tādiem valsts vadītājiem.»
Nezaudēt savu tonusu
Bet kāda ir sajūta, pārkāpjot 65 gadu slieksni, Laimdotai pašai? «Es šos gadus nejūtu. Darbadiena tā pati - 12 stundas. Tas nav tikai sabiedriskais darbs. Ir mājas, ģimenes dārziņš, mazbērni. Dzīves ritmā nekas nav mainījies. Tikai... Atceros, vēl 2006. gadā, kad mācījos Arhitektūras un dizaina koledžā, vakarā gāju uz darbu pēc nodarbībām, steidzos, bet redzēju, ka visi jaunie aiziet man garām... Dienas solis vairs nav tik raits un spēcīgs,» atzīst Laimdota.
Parasti saka, ka vecumā ieguvumi ir dzīves pieredze. Laimdotai tā veidojusies posmos. «Man vienmēr paticis mācīties, kaut ko jaunu apgūt, izdarīt,» uzsver Laimdota. 90. gados, kad sapratusi, ka bez darba palikt nedrīkst, un dibinājusi savu uzņēmumu, dzinulis bijis apgūt jaunas zināšanas. «Sapratu, ka jebkura iesāktā lieta jāizzina no pašiem pamatiem. Ja tos neesi apguvis, nevari virzīties uz priekšu. Kad uzzināju, kā veidot uzņēmumu, kā to izdarīt, man vairs nebija bail ne no kā.»
Laimdotai katrs dzīves posms bijis svarīgs. Pirmā skola Sibīrijā, vidusskola Limbažos, tehnikums, darbavietas. «Katrs gads, katra diena bijusi ieguvums.» Laimdota uzskata - vecumdienās galvenais nezaudēt tonusu. «Dzīve nav apstājusies - ej, mēģini, dari un izdari! Arī šajā vecumā. Visu dzīvi ej un mācies. Esi padarījis vienu darbiņu, ej pie nākamā. Un dari to darbiņu pēc savas sirdsapziņas!» Arī Laimdotai darbs represēto biedrībā turpināsies. «Ir jāturpina. Atmiņas ir jāsaglabā nākamajām paaudzēm.»