Espresso kafija nāk no Itālijas. Par tās dzimšanas gadu pieņemts uzskatīt 1901.gadu, kad itālis Luidži Becera no Milānas, mēģinot pagatavot citādu kafiju, aizsāka jaunu, revolucionāru kafijas pagatavošanas veidu. Grauzdētas, samaltas pupiņas viņš nevis vienkārši aplēja ar verdošu ūdeni, bet izmantoja speciālu aparātu, ar kuru ūdeni spieda cauri kafijai. Taču tas vēl bija tikai pirmais mēģinājums, nevis espresso, kādu to pazīstam mūsdienās.
Luidži Beceras panākumi pamudināja citus itāļus pilnveidot kafijas mašīnas, līdz XX gs. 60.gadu sākumā tika radīts tāds espresso aparāts, kas visas turpmākās desmitgades noteicis nevainojama espresso standartu.
Espresso ir strikti pagatavošanas noteikumi un forma. Espresso pagatavošanai vajag 7-9 g kafijas un 30 ml ūdens. Espresso aparātā cauri samaltajai kafijai ar deviņu bāru spiedienu tiek spiests 90-93 grādus karsts ūdens. Pagatavošana ir īsa: tikai 20-30 sekundes. Tāds ūdens karstums un spiediens vajadzīgs, lai ekstrahētos (izšķīstu) kafijas eļļas. Tik maz ūdens izmanto nevis tāpēc, ka baristam būtu žēl pagatavot vairāk espresso, bet tāpēc, ka visas kafijas eļļas izšķīst pirmajos 30 ml. Šāda ūdens un kafijas proporcija piešķir šim dzērienam sabalansētas pilnības garšu. Ja espreso gatavo «garāku», tas tek cauri jau izmantotai kafijai un dzēriens iegūst rūgtu garšu, degušas kafijas aromātu.
Espresso pasniedz 60-90 ml tilpuma tasītēs. Tām jābūt biezām, smagām, ar ieapaļu dibenu. Tasīte iepriekš jāuzsilda, lai mazais kafijas malks strauji neatdotu savu siltumu tasītei. Ieapaļais trauka dibens izceļ aromātu, savukārt biezums dod temperatūras noturību.
Espresso ir pēcpusdienas un vakara kafija. Tā nav paredzēta ilgai sēdēšanai un garai dzeršanai. Espresso - tas ir kafijas malks. Tas nav dzēriens, tā ir garša.
Citas kafijas var pielāgot arī pagatavošanai mājās, bet espresso pielāgot nevar, mājās to var pagatavot tikai tad, ja ir espresso aparāts.